2.      Romiešu tiesību ietekmes „ārējās” (semantiskās) izpausmes.

3.      Romiešu tiesību ietekmes „iekšējās” (pragmatiskās) izpausmes.

4.      CL “otrā dzīve” (second life) jeb likumi “ārpus” CL.

5.      Fikcija Latvijas tiesu praksē.

6.      Formālisma izpausmes Latvijas tiesu praksē.

 

 

Ievads

Priekšlasījums profesora V. Kalniņa simtgadei veltītajā konferencē un uz tā bāzes sagatavotais raksts ir mēģinājums izvērtēt kā romiešu tiesību mācības LU varētu būt ietekmējušas Latvijas tiesības un it sevišķi Latvijas tiesu praksi.

Neraugoties uz to, ka romiešu tiesību kursa pasniegšana universitātēs pakāpeniski savu nozīmi zaudē, šis priekšmets joprojām tiek pasniegts. Jau tādēļ vien ir svarīgi noskaidrot, vai šim priekšmetam ir ietekme uz tiesību attīstību praksē. Īpaša nozīme šim jautājumam ir Latvijā, ņemot vērā gan to, ka vēsturiski Latvijas Civillikums (CL) izveidojies spēcīgā romiešu tiesību ietekmē, gan arī tādēļ, ka šis normatīvais akts tika atjaunots kopumā un tādēļ ļoti īsā laika posmā bija nepieciešams apgūt un pareizi piemērot šo avotu.

Civillikums, kā zināms, izveidots, pamatojoties uz Vietējo Likumu kopojuma (VLK) bāzes. Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados intensīvi tika apspriesta nepieciešamība reformēt šo likumu krājumu. Tā laika zinātniskajās publikācijās norādīts uz šī likumu krājuma arhaisko raksturu: „Tagad jau diezgan daudz gadus Latvija varonīgi pielieto to likumdošanu, kas radīta Romā Romai, kas tagad ir pārdzīvota no visām tautām un kas papildināta, sastīpota turpina dzīvot tikai Latvijā un Igaunijā” [1]

Pamatojot likuma reformas nepieciešamību, norādīts arī uz VLK iztulkošanas un piemērošanas grūtībām, kas prasa no jurista divu atšķirīgu sistēmu – romiešu un vācu – labu pārzināšanu: „...vecvācu viduslaiku tiesību principi un romiešu (pandektu) tiesību principi taisni viens otru izslēdz...vai var sev atļauties maza valsts tādu greznību tērēt lielas pūles izmācīties romiešu tiesības viņu pandektu apstrādājumā, kā arī piedevām pie viņām vēl vecvācu viduslaiku tiesības”[2]. Tātad, ja arī CL joprojām saglabājusies šo divu savstarpēji pretišķīgo tiesību – romiešu un vecvācu – tiesību ietekme, tad jau tas vien ir pietiekami svarīgs iemesls romiešu tiesību studiju ietekmei uz šī likuma pareizu izpratni.

Publikāciju par pašu reformu gan ir ārkārtīgi maz. Salīdzinot VLK un CL tekstu, var konstatēt izmaiņas atsevišķās daļās, tā, piemēram, pārveidotas ģimenes tiesības, unificējot atsevišķās pilsētu sistēmas. Tāpat Kurzemes un Vidzemes tiesību unifikācijas ceļā panākta vienotība mantošanas tiesībās. Pievienoti jauni principi – labas ticības princips (1.p.) un tiesas ieskata princips (5.p.). Tomēr ļoti lielā mērā konstatējama arī VLK un CL normu pilnīga tekstuāla sakritība, it sevišķi Lietu tiesību un Saistību tiesību sadaļās. Tādēļ lielā mērā viss, kas iepriekš minētajos citātos norādīts attiecībā uz nepieciešamību latviešu juristiem labi pārzināt romiešu tiesības, joprojām nav zaudējis savu aktualitāti. Jāņem gan vērā, ka arī romiešu tiesību studijās tikai viens no mērķiem var būt tieši romiešu civiltiesību apguve. Ne mazāk svarīgu lomu spēlē arī vispārizglītojošais aspekts. Tā, piemēram, tiesību vēsturi vai tiesību filozofiju augstskolās apgūst ne jau, lai aizgūtu antīkās tiesību normas vai pārņemtu to piemērošanas metodes. Respektīvi, gan attiecīgā priekšmeta pasniegšanas mērķi, gan arī ietekmes var būt vairāk vai mazāk tieši. Visdrīzāk, ka lielākā mērā iespējams konstatēt un apspriest vispārējās tendences, mazākā mērā – atrast tiešas ietekmes pēdas. Tāpat šī pētījuma mērķis nav didaktisks. Tāpēc raksta uzdevums nav formulēt atbildi uz jautājumu, vai, piemēram, tādā gadījumā, ja tiktu konstatēts, ka romiešu tiesību ietekme uz likumdošanu vai tiesību praksi ir niecīga, pie tam – ar tendenci pavājināties – ir „labi” vai „slikti”, bet vienkārši fiksēt šīs tendences.

 

 

1.      Vēsturiskā un „institucionālā” metode kā divi iespējamie Romiešu civiltiesību pamatu pasniegšanas veidi LU.

 

Romiešu tiesību pasniegšanā aizvien ir iespējama divējāda metode, vēsturiskā un institucionālā. Vilinājums lasīt romiešu tiesības vēsturiskajā kontekstā ir ļoti liels, jo senā Roma ar savu iespaidu vēsturē un krāšņajiem notikumiem bieži vien aizēno faktu, ka šajā valstī tika radītas romiešu tiesības. Arī auditorijas uzmanību vieglāk piesaistīt, izvirzot priekšplānā spilgtus vēsturiskus notikumus.

Nav grūti iedomāties, ka šāds kārdinājums bija jāiztur arī Voldemāram Kalniņam, it sevišķi, ņemot vērā viņa pieredzi un izcilo praksi tiesību vēstures priekšmetu pasniegšanā. Tomēr klausoties Voldemāra Kalniņa sagatavoto lekciju kursu, kā arī iepazīstoties ar viņa grāmatu „Romiešu tiesību pamati”, nācies pārliecināties, ka Voldemāra Kalniņa izpildījumā romiešu tiesību galvenais saturs bija veltīts atsevišķiem tiesību institūtiem, to vērtējumam, analīzei, attīstības izpētei.

To apliecina arī V. Kalniņa koncentrētās mācību grāmatas ievadā norādītais lietišķais pieteikums: „Šajā grāmatā izklāstīti, galvenokārt pēc pirmavotiem, ievērojamākie romiešu civiltiesību institūti.”[3]

Var izdarīt pieņēmumu, ka romiešu tiesību studijas jau tolaik, t.i., pagājušā gadsimta četrdesmitajos līdz septiņdesmitajos gados organizētas ar domu, ka tās atstās kaut kādu iespaidu uz topošo juristu domāšanas veidu, un ka tādējādi romiešu tiesību metode galu galā izpaudīsies likumdošanas pilnveidošanā un tiesu praksē.

Protams, ņemot vērā tolaik valdošos tiesiskos uzskatus un valdošo tiesību sistēmu, vienīgais, ko varēja aizņemties no romiešu tiesībām padomju jurists, bija dogmatiskā metode un galējs normatīvisms. Tas varētu būt viens no izskaidrojumiem, kādēļ, neraugoties uz romiešu tiesību izteikti antagonistisko raksturu attiecībā pret „sociālistiskajām tiesībām”, interese par tām bija relatīvi augsta, vismaz, spriežot pēc tolaik publicēto mācību grāmatu tirāžām un kursa pasniegšanas apjoma (ar nelielu pārtraukumu sešdesmitajos gados, kad romiešu tiesību pasniegšana nenotika).

Ņemot vērā laika distanci, atšķirīgos apstākļus un plašās apskatāmā perioda robežas, jebkuriem pieņēmumiem var būt tikai aptuvens raksturs. Pie tam ietekme atsevišķi jāvērtē attiecībā uz likumdošanas attīstību un tās piemērošanu.

Likumdošanā romiešu tiesību ietekme var izpausties vairākos veidos. Vistiešākais, bet vienlaikus arī vismazāk efektīvais būs terminoloģiskie aizguvumi. Nedaudz augstāka līmeņa ietekme ir tad, ja tiek aizgūti tiesību institūti. Tā, piemēram, senajā Romā pārņemtas Rodosas salas izkoptās jūras tiesības, kas vēlāk inkorporētas Justiniāna kodifikācijā[4]. Visbeidzot, ietekmei vajadzētu izpausties tiesu praksē kā metodei, juridiskās tehnikas paņēmienu kopumam. Dažas no romiešu tiesību juridiskās tehnikas iezīmēm ir viegli pamanāmas. Tā, piemēram, juridisko fikciju izmantošana, ko aizguvušas visas modernās tiesību sistēmas. Fikcija balstās uz tādu tiesību īpatnību kā formālisms, kas romiešu tiesībām piemitis jo bagātīgi. Cits juridiskās tehnikas paņēmiens ir analoģija kontinentālās Eiropas tiesībās un precedents (angļu - Common Law, Equity), kam sākumi rodami romiešu formulārajā procesā. Analoģija ir pietiekami izsmalcināts juridiskās tehnikas paņēmiens, bet tā pielietošana arī prasa jurista augstu kvalifikāciju, tās pielietošanai nepieciešama tiesību uzbūves principu izpratne. Tiesību analoģiju saprot gan kā tiesību normu iztulkošanas jeb interpretācijas[5], gan arī kā tiesību tālākveidošanas[6] paņēmienu. „Šiem paņēmieniem (t.i. likumu analoģijai un tiesību analoģijai – J.R.) tomēr piemīt kontrabandas raksturs un godīgs tiesnesis ne ļoti labprāt ķer pie viņiem”[7]. Šādi juridiskās tehnikas paņēmieni nav sveši Latvijas jurisprudencei. To izmantošanā zināma loma varētu būt romiešu tiesību studijām.

Vērtējot romiešu tiesību iespējamo ietekmi, šī raksta ietvaros ar to jāsaprot normu, terminu vai metožu līdzīguma izpausmes, kas varētu liecināt par to aizgūšanu. Var konstatēt gan ārējus, formālus, respektīvi, terminoloģiskus, gan dziļākus aizguvumus, kas izpaužas kā Latvijas tiesībās esoši, no romiešu tiesībām atpazīstami institūti un metodes. Toties grūtāk atbildēt uz jautājumu, vai šie aizguvumi ir romiešu tiesību kursa pasniegšanas tieša izpausme vai arī pārņemšana notikusi pastarpināti, piemēram, kā aizguvumi no vēlākām tiesību sistēmām, kas saglabājušas šīs romiešu tiesību iezīmes vairāk vai mazāk transformētā veidā. Vērtējot šīs iespējamās ietekmes, jāņem vērā, ka arī pašas romiešu tiesības ir sevī nesušas līdzi pretrunu starp formālismu no vienas puses un apbrīnojamu dinamismu no otras.

Būtu pārāk vienkāršoti pieņemt, ka šīs līdzīgās izpausmes ir tiešs romiešu pasniegšanas rezultāts. Ņemot vērā kursa ierobežoto apjomu, ievērojamos pārtraukumus, kad šis priekšmets Latvijas Universitātē netika pasniegts, kā arī citus apstākļus, noteikti šāda kursa pasniegšana vien pati par sevi varētu Latvijas tiesības ietekmēt visai niecīgā apjomā. Netiešā romiešu tiesību ietekme, kas sniedzas līdz pat tagadējai Latvijas tiesu praksei, varēja ienākt gan caur neatkarīgās Latvijas likumdošanu, kas gan ilgus gadus bija nolemta aizmirstībai, gan arī daudz sarežģītākā pastarpinātākā ceļā, tā, piemēram, pateicoties tām ietekmēm, kāda romiešu tiesībām bijusi uz padomju tiesību sistēmu. Padomju tiesības labprāt absorbēja tieši to romiešu tiesību aspektu, kas nebūt nebija tas labākais, bet toreizējai tiesību sistēmai jo noderīgāks. Padomju tiesības pārņēma romiešu tiesību pirmsākumiem raksturīgo galējo formālismu normu iztulkošanā, kā arī noslieci uz fikcijām.

Intensitāte, ar kādu romiešu tiesības iedarbojušās uz Latvijas tiesību vidi, dažādos laikmetos bijusi ļoti atšķirīga. Ļoti stiprā romiešu tiesību ietekmē izstrādāti un piemēroti normatīvie akti (1861 – 1938) nomainīti ar Civillikumu (CL), kurā romiešu tiesību ietekme izpaužas uzbūvē un institūtos (bet ne tik lielā mērā terminoloģiski), CL savukārt nomainīts pret avotiem, kas ir romiešu tiesību koncepcijai pēc būtības sveši, bet kuros tomēr neiznīdējami saglabājas romiešu tiesību ietekme, tiesa gan, ne vairāk kā terminoloģiski (1941 – 1992), bet pēc tam notikusi tikpat radikāla atgriešanās pie vēsturiskajiem pirmavotiem (1993 – 2007). Tādējādi nonākam pie vairākiem ārēji savstarpēji nesaistītiem romiešu tiesību ietekmi veicinošiem vai bremzējošiem faktoriem: „ārējās” (semantiskās) izpausmes, normatīvo aktu fragmentu aizguvumi vai veselu sistemātisku aktu atjaunošana (recepcija), metodoloģiskie , t.i. juridiskās tehnikas aizguvumi.

 

 

2.      Romiešu tiesību ietekmes „ārējās” (semantiskās) izpausmes.

 

„Ārējās” (semantiskās) izpausmes šeit jāsaprot kā latīņu juridiskās terminoloģijas lietošana likumdošanā un zinātniskajā literatūrā, kas pati par sevi vēl neliecina par romiešu tiesību kā īpašas tiesību sistēmas ietekmi. Svešvārdu, un konkrēti, latīņu juridisko terminu lietojums šo terminu daudznozīmīguma dēļ var arī radīt maldinošu priekšstatu par to, ka viena tiesību sistēma, kurā lietots attiecīgais termins, varētu būt ietekmējusi otru sistēmu, kura šo terminu arī lieto. Pirmkārt, termina izpratne katrā no šiem gadījumiem var būt pilnīgi atšķirīga. Otrkārt, arī aizguvums var būt nevis tiešs, bet pastarpināts. Šī iemesla nav iespējams no paša termina lietojuma fakta izdarīt precīzu secinājumu par aizgūšanas avotu.

Tā, piemēram, vārds „cesija” sastopams pilnīgi visos kodeksos, kas jebkad darbojušies Latvijas teritorijā. Tieši šī iemesla dēļ būtu pārsteidzīgi secināt, ka šī vārda lietojums signalizē par secīgu romiešu tiesību ietekmi. Pie tam šis termins katrā atsevišķi ņemtā tiesību avotā, komentārā vai monogrāfiskā pētījumā var apzīmēt pilnīgi atšķirīgu jēdzienu. Pat vienā un tai pašā sistēmā, proti, romiešu tiesībās, šim terminam var būt atšķirīga nozīme. Cesija atkarībā no konteksta var būt gan vecā kreditora, jaunā kreditora un parādnieka slēgts trīspusējs darījums – delegatio, gan arī divpusējs darījums, kurā piedalās tikai vecais un jaunais kreditors. Pirmais, delegatio gadījums ir sarežģītāks un arī arhaiskāks. Delegatio ietver speciālu tekstu jeb formulu[8], ko izsakot kreditors (delegans) dod pilnvarojumu (mandare)[9] citai personai (delegatarius) pieņemt no trešās personas (delegatus) viņa, t.i. deleganta vietā apsolījumu veikt noteiktu darbību (parasti – samaksāt naudas summu), un vienlaikus ar to pašu darbību pilnvaro trešo personu dot solījumu uz viņa (deleganta) rēķina. Delegatio savukārt vēl tiek lietota arī citā nozīmē - kā parāda pārvede[10].

CL saprot cesiju kā prasījuma nodošanu: ”Prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju, kura notiek:

1) pēc likuma, bez agrākā kreditora gribas izteikuma;

2) pēc tiesas sprieduma;

3) pēc tiesiska darījuma, vienalga, vai kreditors to noslēdzis uz likumiska pienākuma pamata, vai labprātīgi.” (1793.p.).

Pats par sevi šis termins var liecināt par romiešu tiesību ietekmi, taču tikpat labi tas var būt aizgūts no agrāka tiesību avota. Par to iespējams precīzāk pārliecināties tikai no konteksta, salīdzināšanas ceļā. Ņemot vērā, ka Civillikuma (CL) priekštecis VLK ietver pēc uzbūves ļoti līdzīgu normu, var izdarīt pieņēmumu, ka CL šī norma aizgūta no VLK 3461.p., kura teksts ir šāds:

”Prasījumu tiesības var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju, kura notiek vai nu

1) pēc likuma, bez agrākā kreditora gribas izteikuma (a)

Vai

2) pēc tiesas sprieduma, vai beidzot

3) pēc tiesiska darījuma, vienalga, vai kreditors to noslēdzis uz likumiska pienākuma pamata, vai labprātīgi (b).”

Savukārt, LPSR Civilkodeksa (CK), kas bija spēkā no 1964. – 1993.g. ,195.p. ietvertais cesijas jēdziens, visticamāk, aizgūts no KPFSR Civīlkodeksa, kas bija spēkā Latvijā no 1940.g. 26. Novembra dekrētu līdz 1964.g. 1. jūnijam[11]. LPSR Civilkodeksa (CK) 195.p. teksts („Kreditora prasījuma cesija citai personai ir atļauta, ja tā nav pretrunā ar likumu”) gandrīz pilnībā sakrīt ar KPFSR Civīlkodeksa 124.p. tekstu („Kreditora izdarītā prasījuma cesija citai personai ir atļauta, ciktāl tā nerunā pretim likumam”). Visbeidzot, dažos gadījumos ar cesiju saprot visu tiesību, tai skaitā arī īpašuma, autortiesību u.tml. nodošanu[12]. Tādējādi terminu lietošana var būt tikai indikators, kas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka termins, iespējams, aizgūts no romiešu tiesībām, taču daudz lielāka ir varbūtība, ka tas aizgūts no kāda cita avota.

Tendence lietot latīņu juridiskos terminus vairāk raksturīga laikposmam pirms Civillikuma (CL) spēkā stāšanās. Šādu vispārinājumu gandrīz vienādā mērā var attiecināt gan uz laiku pirms Vietējo likumu kopojuma (VLK) reformas 1937.g., gan arī uz laiku pirms CL spēka atjaunošanas 1993.g.

Latvijas PSR Civilkodekss ietver vairāk latīniskas izcelsmes juridisko terminu nekā CL, kurā jaušama tieksme pēc pierasto latīnisko terminu latviskošanas. Tāpēc, atšķirībā no Civilkodeksa, Civillikumā mazāk latīnisku terminu. CK satur daudz latīniskas cilmes tiesību institūtu apzīmējumu, tā, piemēram, garantija (171., 193.) sankcija (172., 225.), transmisija (571.), kam analogi jēdzienu un institūtu apzīmējumi CL ir latviskoti. No CK sastopamajiem latīniskajiem apzīmējumiem CL sastopami tikai reti „izdzīvotāji”, kurus nav bijis iespējams aizstāt ar vienu atbilstošu latviešu valodas ekvivalentu - cesija (195.), solidāras saistības (216.-220.), regresa prasība (1705.). Līdztekus šiem „izdzīvotājiem” sastopami gan arī no nebūtības atgrieztie institūti, tādi, kā servitūts, hipotēka, kas padomju sistēmā vienkārši neeksistēja kā tiesību institūti un tāpēc tiem nebija nepieciešams nekāds apzīmējums. Tomēr kopumā CL nav tik bagātīgi piebārstīts ar latīņu terminiem, kā padomju Civilkodekss, vismaz, ja vērtējam CL sākotnējo tekstu. Latīniskais žargons[13] vairāk raksturīgs CK, kā arī CL priekštecim –VLK, kas bija spēkā tagadējās Latvijas teritorijā no 1864. -1937.g.. Interesanti atzīmēt, ka 1993.g.  atjaunotajā CL pastiprinās (salīdzinājumā ar sākotnējo, 1937. Gada redakciju) „nostaļģija” pēc latīņu terminiem. Tā, piemēram, CL 1937.g. redakcijā 148.p. norma, kas regulē paternitātes prezumpciju, ir pavisam latviska: Pieņēmumu, ka bērns ir laulības bērns, var apstrīdēt. (1937. g. 28. janvāra redakcija). VLK šīs normas analogs - 136.p.: Likuma pieņēmumus (praesumptiones iuris) var apgāzt ar pretpierādījumiem[14]. CL atjaunotais teksts: Paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tiesā.      (CL 148.p. 2002.gada 12.decembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 01.01.2003.).

Tādējādi, spriežot pēc tīri ārējās atribūtikas, romiešu tiesību iespaids drīzāk izpaužas manierē, nevis saturā. Gluži kā padomju laika juridiskajā literatūrā no latīniskiem aizguvumiem veidojas vai veseli teikumi, tā, piemēram, „paternitātes prezumpcija” [15].

Neraugoties uz to, ka Civillikums daudzējādā ziņā ir gandrīz vai precīza ģipša maskas tipa kopija no romiešu tiesībām, šim normatīvajam aktam, vismaz tā sākotnējā redakcijā, nav raksturīgi terminoloģiski aizguvumi no romiešu pirmavota. Citiem vārdiem, aizguvumi ir pēc būtības, ne formas. Pavisam pretēju attīstību varam konstatēt atjaunotajā CL. Iepriekš minētās normas evolūcija nav ne vienīgais ne arī raksturīgākais gadījums, toties jo spilgts apliecinājums gan ietekmei, gan lietojumam. VLK sastopamais latīniskais termins lietots oriģinālā, tādējādi pasvītrojot autentiskumu, pie tam to pārtulkojot, respektīvi, pievienojot latvisku skaidrojumu. Vārds „paternitāte” šajā tekstā nav sastopams. Kā tāds tas pirmo reizi parādās tikai „atjaunotajā” CL, tātad, vienlaikus ar šī likuma spēka atjaunošanu tam jau tiek pievienots agrāk nekad nebijis, toties „padomju tiesību zinātnē” izlolots termins[16].

 

 

3.      Romiešu tiesību ietekmes „iekšējās” (pragmatiskās) izpausmes.

 

Vispārzināmais pieņēmums, ka pastāvējusi spēcīga romiešu tiesību ietekme uz CL sākotnējo redakciju, nekad nav ticis apšaubīts. Strīdīgs ir bijis vienīgi jautājums par to, cik lielā proporcijā no romiešu tiesībām aizgūtās normas „samiksētas” ar vācu izcelsmes tiesību normām. Salīdzinot ar iepriekšējo likumdošanu, uz kuras pamata šis likums tika izstrādāts[17], principiāli tika saglabāta iepriekšējā sistēma. Tā, piemēram, tika nolemts saglabāt romiešu „gulošā mantojuma”(hereditas iacens) principu neraugoties uz to, ka liela daļa Eiropas valstu likumdošanā šo sistēmu bija aizstājusi ar ģermāņu tiesībās pastāvošo nekavējošu mantojuma pāreju[18], valdījuma un īpašuma prasības striktu norobežošanu[19], noteikumu, ka cesijas gadījumā uz jauno kreditoru pāriet tikai prasījuma tiesība, bet nevis līgumiskā attiecība, no kuras šī tiesība izriet (CL 1800.p.), tādējādi pretstatot prasījuma cesiju, ko likums pieļauj, subrogācijai, ko Latvijas CL nepieļauj[20]. Interesanti atzīmēt, ka norma, no kuras izsecināts šis princips, t.i. CL 1800.p., („Prasības cesija, ja par to nav citādi norunāts, atzīstama par paša tā prasījuma cesiju, kurš ir prasības priekšmets; bet uz cesionāru (1801.p.) pāriet tikai prasījuma tiesība, bet ne tā līgumiskā attiecība, no kuras šī tiesība izriet”), salīdzinot ar šī panta analogu VLK 3470.p. nav mainījusies pat ne sintaktiski. Pie tam šī norma atspoguļo principu, kas pazīstams kā viena no romiešu cesijas tiesību attīstības stadijām, kad cedents nodod cesionāram tikai prasījumu (cedere actionem), nevis pašu saistību (cedere nomen), bet tikai, sākot no 3.g.s.p.Kr. pretoriskajās tiesībās tika piešķirta tiesība cesionāram uzstāties tiesā nevis kā cedenta pārstāvim, bet savā vārdā (actio utilis suo nomine)[21]. Latvijas tiesības palikušas stadijā, kas aptuveni atbilst romiešu tiesību attīstības stadijai pirms actio utilis suo nomine ieviešanas. Uz to norāda arī CL 1804.p (VLK 3474.p.): „Agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, vēl joprojām skaitās par tādu līdz tam laikam, kamēr cesionārs nav dabūjis apmierinājumu no parādnieka..” Tātad šeit mēs saskaramies ar patiešām arhaisku elementu, kas bez izmaiņām pārdzīvojis gadsimtus. Uz šo īpatnību, ar kuru VLK atšķiras no vairuma 19.g.s. civiltiesību avotiem, savulaik norādījis V. Bukovskis[22]. Iespējams, pārskatot VLK normas 1937.g. kodifikācijas gaitā tās autori nav uzskatījuši par vajadzīgu grozīt šo normu tādēļ, ka tai ir tikai dispozitīvs raksturs, uz ko norāda iestarpinājums CL 1800.p. „ja par to nav citādi norunāts”. Respektīvi, pusēm ir tiesība vienoties par pilnīgu cesionāra iestāšanos cendenta vietā. Pirmais un, cik zināms, pagaidām vienīgais gadījums, kad šī principa piemērošanu bija iespējams pārbaudīt praksē, nodemonstrējis, ka tiesa šo normu lasa kā imperatīvu normu, ko pusēm nav tiesību grozīt. Rīgas apgabaltiesa 1997.g. 16.maija spriedumā lietā nr. C1657/1997 atsaucās uz šo principu, norādot, ka saistību, kas dibinātas uz bankas garantijas, tālāknodošana nav atzīstama par notikušu: „Latvijas Republikā spēkā esošā likumdošana, kura reglamentē civiltiesiskās attiecības, neparedz kreditora tiesības stādīt kādu citu personu savā vietā (subrogācija)”. Šis arguments gan netika iztirzāts apelācijas instances tiesā, kas iepriekš citēto spriedumu atcēla. Apelācijas instances tiesas spriedumu savukārt atcēla Senāts[23]. Līdz ar to pagaidām nav iespējams gūt apstiprinājumu tam, vai Rīgas apgabaltiesas spriedumā minētā tēze uzskatāma par principiālu tiesas nostāju vai arī tai ir gadījuma raksturs.

 Pēc Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas vispiemērotākais likumdošanas reformai likās CL atjaunošana. Problēma bija tā, ka gan tā laika zinātnei, gan praksei šī likuma uzbūves principi bija sveši. Nozīmīgu lomu „atjaunotajā” CL un ap to spēlē aizguvumi no iepriekšējām (bet ne romiešu) tiesību sistēmām. Tomēr arī šajās sistēmās, lai arī stipri „atšķaidītā” proporcijā, romiešu tiesību ietekme pastāv. Pieņēmums, ka šādi aizguvumi liecina par romiešu tiesību ietekmi, ir diskutabls. Aizguvumi apliecina, ka likumdevējs nav bijis īsti pārliecināts par „atjaunotā” CL uzbūves principu atbilstību laikmeta prasībām, ko tikpat labi varētu uzskatīt arī par šo principu vājas apzināšanas pazīmi. Tātad, salīdzinot ar CL oriģinālo (t.i., pirms „atjaunošanas” pastāvējušo) struktūru, romiešu tiesību ietekmei būtu bijis jāpavājinās (respektīvi, ja neņemam vērā tikai ārējās izpausmes, t.i., juridiskā žargona piesārņošanu ar latīņu izcelsmes terminiem).

Pirmie būtiskie papildinājumi un grozījumi – par goda un cieņas aizsardzību un par kaitējuma atlīdzību – skar tik svarīgas tiesību nozares, ka to izdarīšana apliecina – likumdevējam šķitis „parocīgāk” maz pazīstamo CL regulējumu aizstāt ar pierastāko „sociālistisko”. Šāds secinājums izriet no fakta, ka gan vienā, gan otrā gadījumā tiesiskais regulējums jau pastāvēja: pirmskara Latvijas tiesu praksei nebija sveši nedz goda aizskāruma[24], nedz paaugstinātas bīstamības sfērā (piemēram, važoņa atbildība)[25] nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas prasījumi un tādēļ nav nekāda pamata uzskatīt, ka šie grozījumi veikti, aizpildot robu likumdošanā. Grozījumi CL saistību tiesību daļā par paaugstinātas bīstamības avota nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu – CL 2347.p., kā arī par goda un cieņas aizskārumu – CL 2352a[26] pantā (pievienotās daļas – slīprakstā) nevis aizpilda likuma robu, bet groza likumu.

2347. Ja kāds ar darbību, par ko viņš ir vainojams un kas ir prettiesīga, nodara otram miesas bojājumu, tad viņam jāatlīdzina tam ārstēšanās izdevumi un bez tam, pēc tiesas ieskata, varbūtēja atrautā peļņa.

Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.

Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa..<*>

No oriģinālā 1937. Gada teksta palicis pāri visai maz. Bez mazākās piepūles konstatējama šo „ieviesto” normu tekstuālā līdzība ar CK 469. un 7.p.

Atstājot malā jautājumu par to, vai šie aizguvumi bijuši nepieciešami – drīzāk jādomā, ka bez tiem varētu tīri labi iztikt – šie aizguvumi provocē vairākas blakus parādības, ko likumdošanas procesā grūti atzīt par vēlamām. Pirmkārt, jau pats fakts, ka grozījumi bijuši, kaut arī, tikai, aizstājot vienu juridisku terminu ar citu, jau it kā liecina par iepriekšējā teksta nepilnīgumu. Otrkārt, tā kā šāds termins nav ticis lietots iepriekšējā likumdošanas sistēmā, rodas nepieciešamība vienlaikus ar šī termina lietojumu likumā „implantēt” arī šī termina tulkojumu juridiskajā zinātnē, kas, ņemot vērā līdzšinējo šī termina iztrūkumu, izraisa nepieciešamību pārņemt arī attiecīgā termina, piemēram, paaugstinātas bīstamības avota, zinātnisko interpretāciju. Treškārt, šī „ielāpu metode” var izraisīt – un, kā to ilustrē vairāki likumdošanas attīstības piemēri, neizbēgami arī izraisa - neprognozējamu blakus efektu kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka pārveido CL grodo institucionālo sistēmu. Pie tam, lielum lielajā vairumā gadījumu šie „uzlabojumi” liecina nevis par sākotnējā teksta nepilnīgumu, bet gan par tā nepareizu izpratni. Nav iedomājams, ka CL sākotnējā redakcija neparedzētu vienu vai otru atbildības veidu. Nav grūti saskatīt „blakus kaitējumu” (collateral damage), ar ko ir kā labi domātie un ārēji šķietami nevainīgie grozījumi nevilšus inficējuši CL sistēmu. „Uzlabotajā” CL 2347.parādās termins „valdījums”, kura saturs CK ir pilnīgi atšķirīgs. Šī atšķirība, ja arī neizpaužas konkrētās normas kontekstā, kurā laimīgas sagadīšanās dēļ šī vārda lietojums atbilst CL lietotā valdījuma izpratnei, perspektīvā nes vairāk ļaunuma nekā tas relatīvais ieguvums, ko varētu dot pirmskara normas mehāniska aizstāšana ar sociālistiskās izcelsmes normu. Šī labojuma tagad jau nelabojamais rezultāts ir kļūmā ideja, ka šādu terminoloģiju var nesodīti pārņemt no vienas sistēmas otrā. Turpmāk vēl nāksies atgriezies pie tēmas par valdījuma institūta „sāpju ceļiem” „atjaunotā” CL juridiskajā telpā.

 

4.      CL “otrā dzīve” (second life) jeb likumi “ārpus” CL.

 

„Otrā dzīve” (second life), kā zināms, ir digitālās izklaides produkts, virtuālā pasaule, kurā labi situētie rietumu cilvēki „atslēdzas” no realitātes. CL salīdzinājums ar šo fenomenu var likties nepiedienīgs, tomēr CL „otrajā atnākšanā” ir daudz kā kopīga ar „virtuālo realitāti”. CL atjaunošanas laika attiecības un juridiskā domāšana bija pilnīgi atšķirīgas no tās tiesiskās realitātes, kas pastāvēja 1937.g. Latvijā. Tādēļ „atjaunošana” norisinājās tādā veidā, ka daudzas svarīgas juridiskas normas, kurām ir principiāla nozīme, izrādījās izslēgtas. Šāda „atjaunotā” likuma darbības šķietamība izpaudās dažādu apstākļu dēļ. Pirmkārt, vienlaikus ar CL netika pieņemti vai atjaunoti likumi, kas nodrošinātu tiesisko vidi šī likuma normālai darbībai. Tā, piemēram, sakarā ar to, ka atšķirībā no pirmskara likuma[27], nepastāv valdījuma aizsardzībai atbilstošā procesuālā forma ir tikai deklaratīvs raksturs CL noteikumam, ka „lietas vai tiesības valdījumu, kas atņemts ar varu jeb valdītāju izstumjot, tiesa nekavējoties atjauno, tiklīdz cietušais pierāda, ka viņam tāds valdījums bijis un viņš no tā izstumts” (921.p.).No visām iespējamām valdījuma aizsardzības formām Civilprocesa likumā paredzēta vien „ievešana valdījumā” kā sprieduma izpildes forma (CPL 557.p.), bet patstāvīgs valdījuma aizsardzības mehānisms nav paredzēts.Vai arī otrādi.Tika pieņemti likumi, kas paralizēja to darbību. Tādējādi CL spēkā gan it kā tika atjaunots, taču šīs paralizējošās normas padarīja tā darbību šķietamu. Likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” (ZIŅOTĀJS, 30.07.92. nr. 29 ) 14.p. paredzēja „izņēmumus” no CL 968.p. paredzētās zemes un ēkas vienotības. Šāda norma praktiski paralizē daudzu nekustamo īpašumu civiltiesisko apgrozību, pie tam nav paredzēts veids, kādā šo dīvaino situāciju iespējams pārtraukt. Vēl sliktāk, līdztekus sākotnējiem, dažiem gadījumiem, kurus vēl kaut kādā mērā varēja attaisnot no iepriekšējās sistēmas pārmantoto problēmu pastāvēšana (kaut gan pastāvēja citi, labāki risinājumi), samērā īsā laika posmā – no 1992. – 1997. gadam tika ietverti aizvien jauni „izņēmumi” dažādām dzīves vajadzībām..

Minētā likuma 14. pants, 1. daļa, sākotnējā redakcija: ”Civillikuma 968. un 973. panta noteikumi nav piemērojami gadījumos, kad ēka uzcelta (likumīgi iegūta citā veidā) vai augļu dārzs (koki) iestādīts šim nolūkam saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem likumiem piešķirtajā zemes gabalā, bet īpašuma tiesības uz šo zemes gabalu atjaunotas bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekam (tiesību pārņēmējam).”

Neilgā laikā dažādu grozījumu un papildinājumu rezultātā izveidojās pilnīgi atšķirīga, daudz plašāku attiecību spektru regulējoša normā tās pašreizējā redakcijā, kas ir spēkā kopš 21.11.2002.:

„Civillikuma 968. un 973.panta noteikumi nav piemērojami un ēkas (būves) vai augļu dārzi (koki) līdz to apvienošanai vienā īpašumā ar zemi ir uzskatāmi par patstāvīgu īpašuma objektu, ja ir viens no šādiem nosacījumiem:

1) ēkas uzceltas un augļu dārzs (koki) iestādīts uz zemes, kas atbilstoši likumiem piešķirta šim nolūkam, iegūta darījuma rezultātā vai uz cita tiesiska pamata pirms Civillikuma lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienas (1992.gada 1.septembra), bet zemes īpašuma tiesības atjaunotas vai atjaunojamas bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekam (tiesību pārņēmējam) vai arī zeme piekrīt vai pieder valstij vai pašvaldībai;

2) ēkas iegūtas, privatizējot valsts vai pašvaldību uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības) vai atsevišķus valstij vai pašvaldībai piederošus nekustamā īpašuma objektus;

3) ēkas uzceltas vai augļu dārzs (koki) iestādīts uz valstij vai pašvaldībai piederošas vai piekrītošas zemes, kas atbilstoši likumam piešķirta pastāvīgā lietošanā zemes reformas laikā;

4) ēkas (būves), izmantojot būvlietojuma tiesības, uzceltas kā privatizēto uzņēmumu blakus lietas šīs ēkas (būves) uzskatāmas par patstāvīgu īpašuma objektu kopā ar privatizētajām ēkām;

5) ēkas (būves) uzceltas uz nomātas zemes, ja zemes nomas līgums ir noslēgts uz laiku, kas nav mazāks par desmit gadiem, un zemes īpašnieka un nomnieka līgumā ir paredzētas nomnieka tiesības celt uz iznomātās zemes ēkas (būves) kā patstāvīgus īpašuma objektus. Šādas ēkas (būves) par patstāvīgu īpašuma objektu uzskatāmas tikai laikā, kamēr ir spēkā zemes nomas līgums.”

Respektīvi, no izņēmuma svarīgā, ārpus CL esošā norma pārvēršas par nenovēršamu CL satelītu, kura gravitācija attiecībā pret CL izrādījusies graujoša, pie tam, ņemot vērā nekustamā īpašuma tiesisko attiecību ilgstošo raksturu, ar perspektīvu pastāvēt mūžīgi. Līdzīga, efemera īpašuma eksistence tika paciesta arī senajā Romā. Tātad šo metodi Latvijas tiesības CL atjaunošanas ja nu ne gluži pārmantojušas no romiešu tiesībām, tad vismaz pēdējās ar savu piemēru varēja būt iedvesmojušas Latvijas likumdevēju vai vismaz izmantojamas kā avots papildus argumentācijai šādas rīcības pamatošanai. Vērā ņemts diemžēl nav tas, ka romiešu tiesību pieredze māca, ka šādu, dalītu īpašuma tiesību pastāvēšanas gadījumā vienas no tām neizbēgami dominē, turpretim otras pamazām pārtop par šķietamību. Atkarībā no saimnieciskās dzīves īpatnībām viens objekts – ēka vai zeme - gūst virsroku, bet otrs vai nu iegūst pakārtotu raksturu vai arī pārvēršas par tiesību šķietamību. Tā arī šajā gadījumā, nespējot nodrošināt zemes un uz tās atrodošās ēkas atsevišķo īpašuma tiesību līdzvērtīgu pastāvēšanu, jo tas nav iespējams, piekāpties nācās zemes īpašniekam, kuram nācās akceptēt „piespiedu nomas” attiecības, tādējādi atgriežoties pie mantojamās nomas jeb dzimtsnomas (emphyteusis, vectigal) institūta. Attiecībā pret pēdējo parocīgāks būtu nevis CL, kas šādu tiesību neparedz, bet gan VLK.

 Atskatoties nesenajā vēsturē, būtu bijis iespējams bez sevišķas piepūles pārliecināties, ka Latvija jau vismaz vienu reizi izrādījusies līdzīgā situācijā, ko gan atrisināja pilnīgi citā veidā. Sakarā ar CL spēkā stāšanos bija jāizlemj par dalītā īpašuma tiesību (īpašumtiesīgs lietojums, dzimtsnoma – VLK 942. – 952. p.), ko CL, atšķirībā no tā priekšteča – Vietējo likumu kopojuma (VLK) – vairs neparedzēja, turpmāko likteni. Līdzšinējās attiecības bija paredzēts izbeigt izpirkšanas ceļā. Likums par Civillikuma spēkā stāšanos laiku un pārejas noteikumiem, kas pieņemts 17.09.1937., paredzēja, ka nav spēkā darījumi, ar kuriem pēc CL spēkā stāšanās nodibina par nekustamu īpašumu īpašumtiesīgu lietojumu, bet jau pastāvošajām dalītā īpašuma attiecībām līdz minētā institūta pilnīgai likvidācijai piemērojami ”līdzšinējie”, t.i. VLK noteikumi. Ņemot vērā, ka no CL spēkā stāšanās brīdim līdz tā darbības vardarbīgai pārtraukšanai (Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes 1940. gada 25. novembra paziņojums) bija pagājuši tikai nepilni trīs gadi, dalītā īpašuma izpirkšana vēl nebija realizēta.

Kā zināms no tiesību vēstures, tad mantojamai nomai ir tendence laika gaitā pārvērsties par neierobežotām īpašuma tiesībām, kad liekais posms – mantojamās nomas objekta īpašnieks tiek pilnībā izslēgts vai nu izpirkuma vai ekspropriācijas ceļā, kā tas notika senajā Romā, vai arī, pielietojot abu šo metožu kombināciju, kā tas notika 20. g/s Lielbritānijā[28].

„Dalītā īpašuma” un „piespiedu nomas” attīstība ārēji gan atgādina līdzīgus, jau agrāk novērotus procesus, tomēr būtu pārsteidzīgi šeit saskatīt apzinātas atdarināšanas pazīmes. Drīzāk otrādi, paralēle ir nejauša sakritība. Neraugoties uz to, ka dalītais īpašums reāli eksistē tāpat kā „piespiedu noma”, kaut arī ārpus CL un pretēji CL pamatprincipiem, jo CL joprojām turpina „paredzēt” ēkas un zemes vienotību tāpat kā līgumu brīvību, ne teorijā, ne tiesu praksē netiek atzīts, ka šī realitāte varētu būt kaut kādā pretrunā ar CL pamatprincipiem. Zīmīgi, ka, skarot jautājumu par dzimtsnomu, Satversmes tiesa apspriež to kā kaut ko aizvēsturisku un no mūsdienu tiesiskās realitātes tālu. Satversmes tiesas spriedumā lietā nr. 12-0103(05) šai sakarā norādīts: „Otrkārt, minētajā Senāta 1934. gada 10. aprīļa spriedumā [sk.: Latvijas Senāta spriedumi (1918-1940), 4. sējums. Faksimilizdevums. Rīga, 1997, 1545. – 1546. lpp.], vadoties no 1928. gada 22. marta Pilsētu zemju likuma 9. panta (sk.: Valdības Vēstnesis, 1928. gada 22. marts, Nr. 67),ir runa par tādu arhaisku un, no mūsdienas skatpunkta raugoties, novecojušu tiesību institūtukā dzimtsnomas tiesību piespiedu atsavināšanas kārtība un noteikumi”.

Tomēr veids, kādā šo problēmu risinājis Latvijas likumdevējs, vienlaikus parāda arī, cik maz no šīs iepriekšējās vēsturiskās pieredzes mūsu likumdevējs jaudājis pārņemt. Šis „risinājums”, pirmkārt, spilgti atšķiras no citās postkomunisma valstīs sastopamā, jo gandrīz it visur, ieskaitot arī Krievijas Federāciju, „ēkas un zemes” problēma risināta, pielietojot labi pazīstamo un pietiekami detalizēti izstrādāto mantojamās nomas (emphyteusis, vectigal) vai arī apbūves tiesību (superficius) institūtu. Otrkārt, Latvijas „ceļš” ir tikai šķietams risinājums, kas nopietnu saimniecisku problēmu pārvērš par juridisku karikatūru, kas galu galā problēmu neatrisina, bet tikai atliek tālākā nākotnē. Šis „risinājums”, kas ietverts likuma Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību (ZIŅOTĀJS, 30.07.92. nr. 29) 14.p., arī tika piedāvāts kā pagaidu risinājums. Treškārt, fikcija, kas parasti rodas kā atbilde uz nepieciešamību, ko izraisa savu laiku pārdzīvojusi tiesību norma, šajā gadījumā „uzsintezēta” likumdošanas ceļā.

 

5.      Fikcija Latvijas tiesu praksē.

 

Romiešu tiesībām raksturīgas fikcijas. Tā, piemēram, Publiciana in rem actio balstās uz īpašuma prasības mehānisma pielietošanu strīdā, kurā prasītājs nav īpašnieks. Izņemot šo vienīgo, kaut arī ļoti svarīgo atšķirību, visā pārējā aizsardzības mehānisms tiek pielietots ar vislielāko precizitāti. Šī iemesla dēļ Publiciana prasību mēdz dēvēt arī par fiktīvā īpašnieka prasību. Publiciana tika lietota, lai atprasītu lietu, taču atšķirībā no parastās īpašuma prasības puses ir mainītās lomās. Prasītājam pilnīgi noteikti nav īpašuma tiesību, pie tam viņš to labi apzinās. Atbildētājam, tieši otrādi, īpašuma tiesības ir, tomēr taisnība ir prasītāja pusē. Tā, piemēram, nopirktais dzīvnieks ir aizmucis atpakaļ pie pārdevēja. Pēdējam joprojām ir īpašuma tiesības. Iemesls šādam stāvoklim ir sarežģītā, vēsturiski veidojusies romiešu darījumu klasifikācija, pēc kuras neformāls pirkums atšķirībā no mancipācijas akta (mantipatio) nerada pircējam īpašuma tiesības pat neraugoties uz to, ka lieta (dzīvnieks) nodota viņam. Taču šo trūkumu var „izārstēt” ieilgums. Šo apstākli tad arī nolēma izmantot kāds pretors Publiciāns[29], lai novērstu dzīvnieka kaprīzes izraisīto netaisnību. Proti, tika pieņemts, pie tam pilnīgi pretēji acīmredzamiem faktiem (fikcija), ka iestājies ieilgums un tādējādi prasītājs, pateicoties šai fikcijai, tiek atzīts par „īpašnieku” un kļūst spējīgs atprasīt lietu no pārdevēja ar „īpašnieka” respektīvi, Publiciana jeb fiktīvā īpašnieka prasību[30]. Par to, vai Publiciana ir vai nav recipēta VLK, pastāvēja šaubas[31]. Norāde uz labāku un sliktāku valdījumu CL 919.p., kas atreferē neskaidru un strīdīgu vietu romiešu tiesību avotos[32] varētu būt arguments par labu pieņēmumam, ka VLK atzinis Publiciana prasību par pieļaujamu. Laikmetā pēc CL atjaunošanas šis disputs nav radis turpinājumu. Publiciana jaunajos laikos pilnīgi aizmirsta. Bet vai tiešām pilnīgi? Ir pazīmes, kas varētu liecināt par Publiciāna lietotās fikcijas savdabīgu atgriešanos Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta praksē. Kā izriet no iepriekšējā izklāsta, Publiciana lietotās fikcijas priekšnoteikums ir arī tas, ka valdījumam ir kaut kas kopīgs ar īpašumu. Respektīvi, pielietojot šo fikciju, Romas pretors Publiciāns ignorēja romiešu tiesībās labi zināmo maksimu nihil commune habet proprietas cum possessione (īpašumam ar valdījumu nav nekā kopēja)[33]. Jāpiezīmē, ka šis princips konsekventi izturēts arī CL. Tas izpaužas, piemēram, CL 923.p. noteikumā, ka „no valdījuma vardarbīgā atņēmēja nav pieņemama nekāda īpašuma prasība, iekam no valdījuma izstumtais nav no jauna tajā ievests un nav dabūjis atlīdzību par visiem zaudējumiem un izdevumiem”. Respektīvi, CL nepieļauj posesorās un petitorās, respektīvi, valdījuma un īpašuma prasības izskatīšanu viena procesa ietvaros. Šādu „teorētiski neattaisnotu, bet praktiski gluži noderīgu” savienojumu[34] nepieļauj arī citi civiltiesību avoti, izņemot Šveices ZGB 927.p.

Šo „praktiski gluži noderīgo” , kaut arī no CL viedokļa nepieļaujamo savienojumu sākusi izmantot arī Latvijas tiesu prakse. Kādā lietā (SKC-435/2001) Senāts pat pauž uzskatu, ka īpašuma prasību var aizstāt ar prasību par atņemta valdījuma atjaunošanu: „Saskaņā ar CL 911. un 912. pantu no valdījuma izriet tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību un atņemta valdījuma atjaunošanu. Šīs tiesības ir saistītas ar katru valdījumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir tiesīgs vai prettiesīgs, labticīgs vai ļaunticīgs. Katru valdījumu likums aizsargā. Tieši uz šādiem pamatiem prasība arī celta. Tādēļ nepamatota ir apelatora norāde uz to, ka īpašumu var atprasīt tikai ar īpašuma prasību”[35]. Konkrētajos apstākļos pie tam Senāta secinājums par valdījuma aizsardzībai paredzēto normu piemērošanu īpašuma prasības vietā balstās uz fiktīvu (t.i., lietas apstākļiem neatbilstošu) pieņēmumu. CL paredz, ka valdījumu iespējams atjaunot, ja tas atņemts ar varu (921.p.). Sistemātiski tulkojot, šo normu iespējams piemērot arī tādam valdījumam, kas iegūts „slepenībā no tās personas, no kuras varētu sagaidīt iebildumus” (909.p.). Taču lietā, kurā taisīts citētais spriedums, nav konstatēta vardarbīga vai slepena valdījuma iegūšana, bet gan apspriesti darījumi, uz kuru pamata pārgājušas un zemesgrāmatā ierakstītas tiesības uz nekustamo īpašumu. Nav pamata uzskatīt, ka pieļauta kļūda, jo tēze, ka noteiktos apstākļos agrākam valdījumam dodama priekšroka pret vēlāk nodibinātām īpašuma tiesībām, atkārtojas arī vairākos citos spriedumos. Tā, piemēram, civillietā SKC – 625/ 2005 Senāts noraidījis kā nepamatotu kasatores argumentu, ka apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā Zemesgrāmatu likuma 1.pantu, kurā ietverts publiskās ticamības princips: „šis kasācijas arguments nedod pamatu atcelt spriedumu lietā, jo ar prasības apmierināšanu priekšroka dota prasītājas valdījumam, ņemot par pamatu vecāka valdījuma prioritāti no pirkuma noslēgšanas dienas”[36]. Tādējādi tiesas secinājums par iespējamību piemērot šajā gadījumā normas, kas attiecas uz vardarbīgi vai slepeni iegūta valdījuma atprasīšanu varēja būt pamatots uz Publiciana in rem prasībai līdzīgu fiktīvu pieņēmumu, tādējādi dodot priekšroku vecākam, zemesgrāmatā neierakstītam valdījumam pret zemesgrāmatā ierakstītām, uz darījuma pamata iegūtām īpašuma tiesībām. Šo tiesas nolēmumu pamatā līdzīgi, kā Publiciana actio gadījumā, ir apsvērums, ka princips pelna lielāku ievērību nekā fakti. Tomēr pastāv arī milzīga atšķirība, jo laikmetā, kad radās Publiciana, ar fiktīvā īpašnieka prasību tika aizpildīts robs likumdošanā, jo nepastāvēja tie darījumu anulēšanas mehānismi, kas ir tiesas rīcībā tagad.

Visbeidzot, ja jau Senāts būtu ņēmis vērā pirmskara literatūrā pausto viedokli par Publiciana piemērošanas iespēju, tad būtu pilnīgi pamatoti uz to atsaukties pašā spriedumā. Tādu norāžu tur nav. Tādējādi ticamāks ir pieņēmums, ka līdzība ar Publiciana šeit ir tikai nejauša. Pie tam šī paralēle izveidojusies nevis pateicoties ļoti niansētai, bet tieši otrādi, pārlieku vienkāršotai valdījuma jēdziena izpratnei. Par labu šādam pieņēmumam liecina dažas citas zīmīgas paralēles spriedumos. Šajā gadījumā runa iet par tīri terminoloģisku sakritību jēdzieniem, kuriem nav atrodams nekāds pamatojums spēkā esošajās tiesību normās, bet kas sakrīt ar terminoloģiju, kura pastāvējusi agrāko laiku likumos, kas savu spēku zaudējuši. Lietā nr. SKC-435/2001 atrodams šāds arguments: “Ņemot vērā, ka[..] ..G.L. nav labticīga ieguvēja [pasvītrojums mans –J.R.](CL 910.pants), tad viņas tiesības nevar tikt aizstāvētas, atsaucoties uz ierakstu zemesgrāmatā...”[37] Ievērību šajā gadījumā pelna tas apstāklis, ka norma, uz kuru šajā gadījumā atsaucies Senāts, t.i. CL 910.pants, nesatur šādu terminu „labticīga ieguvēja”. Tāds vispār nav sastopams CL. Toties šādu vārdu savienojumu atrodam LPSR Civilkodeksa (CK) 154. p.:

„Ja manta pret atlīdzību iegūta no personas, kurai nebija tiesību to atsavināt, ko ieguvējs nav zinājis un kas viņam nebija jāzina (labticīgs ieguvējs) , īpašnieks ir tiesīgs šo mantu atprasīt no ieguvēja tikai tad, ja šo mantu nozaudējis pats īpašnieks vai persona, kurai īpašnieks bija nodevis mantu valdījumā...”

Senāta 2001. gada spriedumā civillietā Nr. SKC-1 savukārt pausta tēze, kas arī varētu tikt uztverta kā paralēle ar Publiciana rakaturīgo paplašināto valdījuma satura interpretāciju, it sevišķi tādēļ, ka arī šajā gadījumā tā pielietota īpašuma prasības lietā: “Nelikumīgu valdījumu [pasvītrojums mans – J.R.] likums neaizsargā.”[38]. Arī šajā gadījumā, tāpat, kā iepriekš minētajos, Senāta secinājumos netiek ņemti vērā spēkā esošo CL normu priekšraksti, jo CL norādīts tieši pretējais: „Katru valdījumu likums aizsargā” (912.p.). Tāpat, kā iepriekš minētajā gadījumā Senāts lieto terminu „Nelikumīgs valdījums”, kas nav atrodams CL. Toties tāds atrodams LPSR Civilkodeksā: „Īpašniekam ir tiesības atprasīt savu mantu no sveša nelikumīga valdījuma” (153. p.).

Terminu nevērīga lietošana, protams, neliecina par pietāti pret spēkā esošā likuma tekstu. Taču tā pati par sevi vēl neliecina arī par kļūdainu interpretāciju. Tomēr, analizējot minētajos spriedumos lietoto spriešanas metodi, grūti atturēties no secinājuma, ka tieši šī pati terminoloģija pamudinājusi tiesu paplašināt valdījuma izpratni, tuvinot to īpašuma jēdzienam un pēc būtības identificējot ar to. Minētajos spriedumos izdarīti vairāki pieņēmumi, kas neatbilst spēkā esošajai likumdošanai. Pirmā šāda premisa ir pieņēmums, ka labticīgs ieguvējs un labticīgs valdītājs ir identiski jēdzieni. Var saprast motīvus, kas pamudinājuši pielietot šādu CL neesoša, bet noderīga termina (labticīgs ieguvējs) aizvietošanas mēģinājumu ar pilnīgi citu, taču, tā sakot, pa rokai patrāpījušos terminu (labticīgs valdītājs). Šāds pieņēmums neatbilst CL jēgai. Ieguvēja labticīgums norāda uz iegūšanas tiesisko pamatu, respektīvi, uz juridisku faktu, kas nodibina tiesības, piemēram, īpašuma tiesības. Labticīgums netiek apspriests gadījumos, kad iegūšanas tiesiskums netiek apstrīdēts. Ieguvēja labticīgumam ir nozīme vienīgi tad, ja pretēji ieguvēja gribai viņš lietu nav ieguvis. Ieguvēja labticīgums izpaužas iegūšanas brīdī. Ieguvējs vai nu ir labticīgs uzreiz vai arī nav. Viņa statuss vairs nevar mainīties. Labticīgs valdītājs, turpretim, var pārvērsties par ļaunticīgu valdītāju jebkurā brīdī, visā valdījuma pastāvēšanas laikā. Tā, piemēram, „Lai iegūtu īpašumu ar ieilgumu, nepietiek ar to vien, ka valdītājs ir bijis labticīgs iegūstot savu valdījumu, bet ir vajadzīgs, lai viņš paliktu labticīgs arī pa visu ieilgumam noteikto laiku, tā kā pa šo laiku atklājusies ļauna ticība pārtrauc ieilgumu” (1015.p.). Šie fakti pat var būt jebkuri notikumi vai darbības, tā, piemēram, prasības celšana. No tā brīža, kad pret atbildētāju celta prasība, viņš atzīstams par ļaunticīgu valdītāju, kaut arī līdz tam būtu valdījis labā ticībā, tā kā viņš neatbild tikai par savu agrāko darbību un bezdarbību (1053.p.). Pretstatā labticīgam valdītājam labticīga ieguvēja statuss nemainās. Viņš nevar vienlaikus būt labticīgs vienā laika periodā un ļaunticīgs – citā, kā tas var notikt ar labticīgu valdītāju. Šīs ir tikai dažas pazīmes, pēc kurām atšķiras labticīgs ieguvējs no labticīga valdītāja, ir arī daudzas citas. Tādējādi, pirmā premisa, uz kuras balstās Senāta slēdzieni, CL kontekstā ir nepamatota un nav pareiza. Tālāk, analizējot iespējamo rezultātu attiecībā uz īpašuma tiesību iegūšanu, izmantojot iepriekš minēto kļūdaino pieņēmumu, iegūstam sekojošu rezultātu. Saskaņā ar CL 879.p.„ķermeniskas lietas valdījuma iegūšanai ir nepieciešams, pirmkārt, ņemt to savā varā, t.i. izdarīt tādu fizisku darbību, ar kuru tas, kas valdījumu grib iegūt, tā pakļauj lietu savai fiziskai varai, ka vienīgi viņš var pēc savas gribas to ietekmēt, bet otrkārt – ar varā ņemšanu saistīta griba paturēt šo lietu kā savu”. Tālāk, zinot, ka atbilstoši CL 910.p. „labticīgs valdītājs ir tas, kas pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu, kā viņam”, un paplašinot šo tēzi atbilstoši iepriekš izdarītajam pieņēmumam, ka jebkurš labticīgs valdītājs ir labticīgs ieguvējs, mēs nonākam pie slēdziena, ka katrs, kas valda lietu, būdams pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu, kā viņam, (t.i, kā labticīgs valdītājs), ir atzīstams par šīs lietas īpašnieku. Tādējādi pieņēmums, kas vienā atsevišķā gadījumā varēja šķist noderīgs konkrēta strīda taisnīgam atrisinājumam, ja to pārvērstu par normu, spējīgs novest pie acīmredzami absurda secinājuma.

Ir daudz apsvērumu, kādēļ uzskatāma par nevēlamu valdījuma identificēšana ar īpašumu jebkurā aspektā. To starpā ne mazāk svarīgs par iepriekš minētajiem apsvērumiem, ka vispārinātā veidā šāds pieņēmums var novest pie pilnīgi nepieņemamiem secinājumiem, ir arī tīri pragmatisks aspekts, proti, ja jau nav nekādas atšķirības starp to, ko CL dēvē par valdījumu, un īpašumu, kā tad izskaidrot šo divu institūtu pastāvēšanu? Un patiešām, iespējams konstatēt, ka pastāv likumdošanas sistēmas, tā, piemēram, Common Law, kur nav paredzēts valdījums kā vispārīga kategorija un kurās tas tiek saprasts tikai kā īpašuma tiesību elements[39] un kā priekšnoteikums īpašuma iegūšanai ieilguma ceļā[40]. Tomēr Latvijas civiltiesību sistēmā valdījums ir pilnīgi patstāvīgs institūts, kas veidots pēc romiešu tiesību „ģīmja un līdzības”. Varam konstatēt, ka šo apstākli iepriekš minētajos spriedumos tiesa nav ņēmusi vērā, kā arī nav norādīti nekādi būtiski apsvērumi, kas pamatotu šādu rīcību. Nekas neapstiprina arī, ka būtu tikusi piemērota „fiktīvā īpašnieka” konstrukcija. Šķietamā līdzība ar minēto prasības veidu acīmredzot ir tikai ārēja, un tā vērtējama kā sagadīšanās. Arī pieņēmums, ka valdītājam ir īpašuma prasība, nav pamatojams ar argumentiem, kas izrietētu no romiešu tiesībām. Nav konstatējams arī, ka tiesa būtu atsaukusies uz romiešu tiesību avotiem vai literatūru tajos iepriekšējos gadījumos, kad likums piemērots neatbilstoši tā jēgai.

Pievēršoties ārējai atribūtikai – latīņu juridisko terminu lietojumam, - atšķirībā no pirmskara Senāta prakses šāda terminoloģija tikpat kā netiek lietota, izņemot vienīgi to terminoloģiju, kas izmantota pašā CL. Latīņu juridiskie termini, kuru, kā jau minēts, CL ir salīdzinoši ievērojami mazāk nekā iepriekš Latvijā pielietotajos tiesību avotos, varētu kalpot kā indikators, lai pārliecinātos, vai attiecīgā norma pielietota pareizi. Lai arī reti sastopama, terminoloģija tomēr dažkārt pielietota kļūdaini. Tā, piemēram, civillietā SKC – 2004/575 izdarīts šāds secinājums: „Pamatojoties uz 2003.gada 26.marta nomas līgumu, 2003.gada 15.novembrī zemesgrāmatā uz šo īpašumu nostiprināta SIA ,,Žaņa pienotava” nomas tiesība līdz 2052.gada 31.martam.

Šī zemesgrāmatā nostiprinātā lietojuma tiesība, kas saistoša trešajām personām, ir personālservitūts”. Zemesgrāmatā ierakstītu nomas tiesību pielīdzināšana personālservitūtam ir elementāra kļūda. Servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai, ir personālservitūts; servitūts, kas nodibināts par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, tā kā to izlieto katrreizējais tā īpašnieks, ir reālservitūts (1131.p.). Citētajā spriedumā lietojuma tiesības nav nodibinātas par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, bet gan juridiskai personai. Atšķirība ir ne tikai teorētiska, bet arī praktiska. Servitūts arvien apgrūtina tikai pašu lietu, bet ne tās īpašnieku, kādēļ arī par servitūtu nevar būt lietas īpašnieka personisks pienākums (1134.p.). Nomas līgumā pastāv tieši nomnieka personisks pienākums. Tā nepildīšanas gadījumā iznomātājam ir prasījums nevis pret jebkuru lietotāju, bet pret nomnieku. Visbeidzot, personālservitūts nesaista lietojuma tiesību ar kaut kādiem lietotāja pienākumiem attiecībā pret kalpojošās lietas īpašnieku

 

 

6.      Formālisma izpausmes Latvijas tiesu praksē.

 

Latvijas tiesu praksē dominē formālistiskā pieeja bieži vien iztrūkstot dinamiskajai. Tādējādi tiek iegūts formāli korekts, bet pēc būtības – pilnīgi absurds rezultāts. Raksturīgs piemērs ir veids, kā tiesas iztulko Civilprocesa likuma 86.panta otrajā daļā norādīto normu: „(2) Pilnīga vai daļēja atteikšanās no prasības, prasības priekšmeta grozīšana, pretprasības celšana, prasības pilnīga vai daļēja atzīšana, izlīguma noslēgšana, lietas nodošana šķīrējtiesai, tiesas nolēmumu pārsūdzēšana apelācijas vai kasācijas kārtībā, izpilddokumentu iesniegšana piedziņai, piespriestās mantas vai naudas saņemšana, izpildu lietvedības izbeigšana īpaši jānorāda pilnvarā, kuru izdevis pārstāvamais”.

Neapšaubāmi, tiesas nolēmumu pārsūdzēšanā īpaši svarīga nozīme ir faktam, vai pārsūdzības tiesības ir vai nav norādītas pārstāvja pilnvarā. Tomēr, jebkura pilnvarojuma pamatā ir pilnvardevēja griba, kā arī pilnvarnieka autonomija šīs gribas iztulkošanā. Tā, piemēram, saskaņā ar CL 1818.p., „ja izpildījuma saņemšanai izdotu pilnvarojumu atsauc, nepaziņojot par to parādniekam, tad izpildījums, ko parādnieks devis pilnvarniekam, nezinādams par šo atsaukumu, ir spēkā”. Tāpat arī visos citos gadījumos, kad rodas šaubas par pilnvarojuma esamību vai par tā apjomu, pilnvarnieks ir tas, kurš izlemj par savu darbību atbilstību pilnvaredevēja dotajam uzdevumam. Pilnvarnieks arī uzņemas atbildību par visām tām sekām, ko radījusi darbība bez uzdevuma.” Ja nav noteiktu norādījumu, pilnvarniekam, kaut tas arī būtu pat universālpilnvarnieks (2291.p.), jārīkojas nevis vienīgi pēc savas iegribas, bet tā, kā attiecīgā gadījumā, domājams, rīkotos pats pilnvarotājs, lai lietu visizdevīgāki nobeigtu; ģenerāl- un speciālpilnvarnieki drīkst uzsākt tikai tādu darbību, ko prasa viņiem uzdotās lietas raksturs un kas stāv ar to nepieciešamā sakarā” (CL 2301.p.). Pavisam cits princips likts CPL 86.p. otrās daļas pamatā. Šajā gadījumā priekšplānā izvirzīts formālais moments. Var diskutēt par šīs normas izcelsmi. Ne mazāk interesanti būtu analizēt apsvērumus, kuru dēļ vispār Civilprocesa likumā pārceļojusi šī norma, kura gandrīz pilnībā sakrīt ar Civilprocesa kodeksa, kas bija spēkā Latvijā no 1964.g. 1.jūnija līdz 2003.gada 1.janvārim, 46.p. otrās daļas tekstu.

 

No apskatāmā temata viedokļa raugoties, grūti nepamanīt, ka šī norma sasaucas ar romiešu tiesību senākā perioda (753-509 pirms Kr.) principu, kas vispār nepieļāva procesuālo pārstāvību, (nemo alieno nomine lege agere potest), taču pārstāvību arī tajā periodā, kad tā beidzot tika atļauta, romiešu tiesības aizvien vērtēja ļoti piesardzīgi, lai neteiktu - ar lielām aizdomām. Acīs krītoša ir formālā šīs normas iztulkošana Senāta sprieduma lietā, SKC200121, kur mēs tieši sastopamies ar tādu gadījumu, kad tiesa konstatējot, ka pārstāvja pilnvarā nav tieši norādītas viņa tiesības pārsūdzēt spriedumu, izbeidza tiesvedību tieši uz šī formālā pamata, neraugoties uz to, ka iztulkojot tiesiskās attiecības atbilstoši to būtībai, tiesai būtu nācies secināt, ka pilnvardevēja nolūks, bez šaubām, ir bijis pilnvarot pārstāvi sprieduma pārsūdzēšanai. Senāts pieņēma ļoti formālu lēmumu izbeigt tiesvedību, neraugoties uz to, ka pārstāvis tiesā uzrādīja veselas divas pilnvaras – vienu, kas izsniegta pirms sūdzības iesniegšanas, kurā pārsūdzības tiesības patiešām nebija norādītas, otru – pēc sūdzības iesniegšanas. Protams, formāli tiesai pilnīga taisnība – sūdzība, kas iesniegta bez attiecīga pilnvarojuma jāuzskata par neiesniegtu. Taču pēc būtības – pilnīgs absurds, jo atkārtotas pilnvaras izsniegšanas fakts, kā arī neapšaubāmā interese procesa iznākumā neatstāj nekādas šaubas jautājumā par to, vai pārstāvamā griba bijusi, lai spriedums tiktu pārsūdzēts. Jāpiezīmē, ka pirmkārt, šis gadījums ir tipisks Latvijas tiesu praksei, kaut arī gadījumi, kad pilnvarās trūkst šādas tiešas norādes uz pārsūdzības tiesībām ir relatīvi reti sastopami. Otrkārt, jānorāda, ka šis gadījums izceļas ar to, ka lēmums formāli izbeigt tiesvedību šajā lietā bija Zālamana cienīgs risinājums sarežģītā augsta profila prāvā, par kuru izrādīja interesi ārzemju vēstniecības, un kurai par godu pat tika sarīkota speciāla ad hoc konference, kurā ārzemju vēstniecību pārstāvji pauda neapmierinātību ar būtībā kļūdainu Augstākās tiesas spriedumu saistībā ar pazīstamo degvīna preču zīmi „Smirnoff”. Šāda metode ar formālistisku triku atrisināt problēmu, lai tādējādi izvairītos no šīs problēmas risināšanas pēc būtības, ir arī diezgan raksturīga Latvijas tiesu sistēmai.

Atļaušos izteikt pieņēmumu, ka šī Latvijas tiesu praksē relatīvi bieži lietotā metode ir aizguvums no romiešu tiesībām, proti, to galēji konservatīvā elementa formālistiskās normu iztulkošanas metodes pielietojums mūsdienu tiesu praksē.

Formālistiskā ietekme uz Latvijas tiesībām ir fatālas tā laika perioda sekas, kad dominēja padomju likumdošanai raksturīgais galējais pozitīvisms, kas izpaužas kā tieksme tulkot likumu burtiski un pēc iespējas izvairīties no jebkādu blakus faktoru gan vēsturisko, gan politisko, gan ētisko faktoru vērtējuma normu iztulkojumā.

Pāreja no Civilkodeksa uz Civillikumu, pie tam acīmredzot bija pārāk strauja un šī iemesla dēļ, pozitīvistiski orientētie tiesneši nespēja pārorientēties uz tiesību avotu, kas, neraugoties uz neapšaubāmo un ļoti spēcīgo romiešu tiesību ietekmi, tomēr ietver normas, kas atstāj ļoti daudzu jautājumu risināšanu tiesas ieskatā.

 

 

Kopsavilkums

 

Latvijas Civillikums (CL) izveidojies romiešu tiesību ietekmē, pamatojoties uz Vietējo Likumu kopojuma (VLK) bāzes. Literatūrā norādīts uz VLK iztulkošanas un piemērošanas grūtībām, kas prasa no jurista divu atšķirīgu sistēmu – romiešu un vācu – labu pārzināšanu. Lielā mērā konstatējama arī VLK un CL normu pilnīga tekstuāla sakritība, it sevišķi Lietu tiesību un Saistību tiesību sadaļās. Tādēļ lielā mērā viss, kas norādīts attiecībā uz nepieciešamību latviešu juristiem labi pārzināt romiešu tiesības, joprojām nav zaudējis savu aktualitāti.

 

Var izdarīt pieņēmumu, ka romiešu tiesību studijas organizētas ar domu, ka tās atstās kaut kādu iespaidu uz topošo juristu domāšanas veidu, un ka tādējādi romiešu tiesību metode galu galā izpaudīsies likumdošanas pilnveidošanā un tiesu praksē. Var konstatēt gan ārējus, formālus, respektīvi, terminoloģiskus, gan dziļākus aizguvumus, kas izpaužas kā Latvijas tiesībās esoši, no romiešu tiesībām atpazīstami institūti un metodes. Toties grūtāk atbildēt uz jautājumu, vai šie aizguvumi ir romiešu tiesību kursa pasniegšanas tieša izpausme vai arī pārņemšana notikusi pastarpināti, piemēram, kā aizguvumi no vēlākām tiesību sistēmām.

 

Tendence lietot latīņu juridiskos terminus vairāk raksturīga laikposmam pirms CL spēkā stāšanās. CL nav tik bagātīgi piebārstīts ar latīņu terminiem, kā padomju Civilkodekss.

 

CL salīdzinot ar VLK principiāli tika saglabāta iepriekšējā sistēma. Tā, piemēram, saglabāts romiešu „gulošā mantojuma”(hereditas iacens) princips, valdījuma un īpašuma prasības strikta norobežošana, romiešu tiesību princips, ka cesijas gadījumā uz jauno kreditoru pāriet tikai prasījuma tiesība, bet nevis līgumiskā attiecība, no kuras šī tiesība izriet (CL 1800.p.), tādējādi pretstatot prasījuma cesiju, ko likums pieļauj, subrogācijai, ko Latvijas CL nepieļauj. Nozīmīgu lomu „atjaunotajā” CL un ap to spēlē aizguvumi no iepriekšējām (bet ne romiešu) tiesību sistēmām. Salīdzinot ar CL oriģinālo (t.i., pirms „atjaunošanas” pastāvējušo) struktūru, romiešu tiesību ietekme pavājinās.

 

CL atjaunošanas laika attiecības un juridiskā domāšana bija pilnīgi atšķirīgas no tās tiesiskās realitātes, kas pastāvēja 1937.g. Latvijā. Tādēļ „atjaunošana” norisinājās tādā veidā, ka daudzas svarīgas juridiskas normas, kurām ir principiāla nozīme, nedarbojas.

 

Romiešu tiesībām raksturīgas fikcijas. Tā, piemēram, Publiciana in rem actio, jeb fiktīvā īpašnieka prasība. Tiesas secinājumi īpašuma strīdos varētu būt pamatoti uz Publiciana in rem prasībai līdzīgu fiktīvu pieņēmumu, tādējādi dodot priekšroku vecākam, zemesgrāmatā neierakstītam valdījumam pret zemesgrāmatā ierakstītām, uz darījuma pamata iegūtām īpašuma tiesībām. Šo tiesas nolēmumu pamatā līdzīgi, kā Publiciana actio gadījumā, ir apsvērums, ka princips pelna lielāku ievērību nekā fakti. Tomēr pastāv arī atšķirības. Ticamāks ir pieņēmums, ka līdzība ar Publiciana šeit ir tikai nejauša. Tiesu spriedumos konstatējama terminoloģiska sakritība jēdzieniem, kuri nav atrodami spēkā esošajā CL, ar terminoloģiju, kura pastāvējusi spēku zaudējušajā LPSR Civilkodeksā. Senāta praksē latīņu juridisko terminu lietojums nav raksturīgs. Terminoloģija dažkārt pielietota kļūdaini.

 

Parafrāze par romiešu tiesību senākajā (pirmsklasiskā laika) attīstības periodā sastopamo pārstāvību tiesā ir veids, kā Latvijas tiesas iztulko Civilprocesa likuma 86.panta otrajā daļā norādīto normu. Parasti tiesa, konstatējot, ka pārstāvja pilnvarā nav tieši norādītas viņa tiesības pārsūdzēt spriedumu, izbeidz tiesvedību tieši uz šī formālā pamata, neraugoties uz to, ka iztulkojot tiesiskās attiecības atbilstoši to būtībai, ir pamats secināt, ka pilnvardevēja nolūks ir bijis pilnvarot pārstāvi sprieduma pārsūdzēšanai. Šāda metode ar formālistisku triku atrisināt problēmu, lai tādējādi izvairītos no šīs problēmas risināšanas pēc būtības, ir arī diezgan raksturīga Latvijas tiesu sistēmai.

 

Summary

 

The Latvian Civil Law (CL) evolved under influence of the Roman law on the grounds of the Codification of Local Laws (CLL). The literature points to interpretation and application difficulties of CLL requiring from a lawyer good knowledge of both – Roman and German law. Largely one can establish full textual correspondence between CLL and CL, especially in Property law and Obligations law chapters. Thus to a great extent everything that was described with regard to necessity for Latvian lawyers to have good knowledge of the Roman law is still topical. 

 

One can suppose that the Roman law studies are organized with the aim to leave certain impact upon reasoning of the future lawyers, and in this way the Roman law method would eventually be expressed in improvement of legislation and in the court practice. One can establish both external, formal i.e. terminological borrowings and more profound ones expressed as institutes and methods existing in the Latvian law and recognizable in the Roman law as well. However, it is more difficult to answer whether these borrowings are direct expression of teaching the Roman law course or else a borrowing occurred indirectly, e.g. as borrowings from the later law systems.

 

Tendency to use Latin legal terms is more characteristic for the time period before enforcement of the CL. The CL is not that rich in the Latin terms as the Soviet Civil code.

 

In comparison with the CLL, the CL principally maintained the earlier system. For example, the principle of the Roman „inheritance that has not yet been acquired by the heir” (hereditas iacens) was preserved alongside with the strict distinction between possession and ownership claim, the Roman law principle that in case of cession only the right of claim passes over to the new creditor instead of the contractual relation where from this right arose (CL Article 1800) in this way contrasting cession of claim allowed by law with subrogation that is not admitted by the Latvian CL. Important role in the „renewed” CL and around it is played by borrowings from the previous (but not the Roman) law systems. In comparison with the CL original (i.e. the one existing before renewal) structure, impact of the Roman law gets weaker.

 

Relations and legal thinking during reinstatement of the CL were totally different from that legal reality that existed in Latvia in 1937. Therefore „reinstatement” took place in a way that many important legal norms having principal meaning did not work.

 

Fictions are characteristic for the Roman law, e.g. Publiciana in rem actio or a claim by a fictitious owner. The court’s conclusions in the ownership disputes could be based on fictitious suppositions similar to Publiciana in rem claim, thus giving preference to earlier possession not recorded in a land register over the ownership rights recorded in the land register on the grounds of a transaction. These rulings, like in Publiciana actio case, are grounded on reasoning that a principle deserves more attention than facts. Still there are also dissimilarities.
It is more credible that similarity with Publiciana here is only casual. One can find terminological coincidence in the court judgments with concepts that cannot be found in the current CL, but which existed in the former Civil Code of the LSSR. The Senate’s practice is not characteristic with using Latin legal terms. Terminology is often misapplied.

 

Periphrasis about representation in court in the most ancient (pre-classic time) Roman law development period is a way in which the Latvian courts interpret the norm under Section II of Article 86 of the Civil Procedure law. Usually, the court having established that it is not directly specified in the authorization that a representative is authorized to appeal judgment, terminates proceedings exactly on the grounds of this formal basis despite the fact that by interpreting legal relations in substance, there is reason to conclude that it was intention of the authorizing person to give such authorization. Such method when a problem is solved by a formalistic trick in order to avoid solving it in substance is also quite characteristic for the Latvian court system.

 

---