Spēkā esošajā Latvijas CL valdījums saglabājis sākotnējo romiešu tiesībām atbilstošo duālismu. Tas vienlaikus tiek definēts gan kā fakts, gan kā tiesības. šis tiesiskā regulējuma duālisms valdījumu Latvijas tiesībās kardināli atšķir no pārējo valstu tiesiskā regulējuma (šveice, Vācija, Francija, Anglija, Krievija).

Valdījuma kā īpaša faktiskā stāvokļa aizsardzībai trūkst atbilstošas procesuālās formas. Latvijas tiesu praksei raksturīga tendence piemērot normas par valdījumu īpašuma strīdos. šāda prakse ir pretrunā ar Latvijas CL normu sistēmu, kas izslēdz petitoro un possesoro prasījumu apvienošanu vienā procesā. Tāda pretruna starp rakstītajām tiesībām un to piemērošanas praksi nav pieļaujama. Valdījuma tiesiskā regulējuma reformas iespējamie virzieni ir vai nu valdījuma aizsardzības nodrošināšana, paredzot atbilstošo paātrinātās valdījuma atjaunošanas procesuālo formu, vai arī pilnīga atteikšanās no valdījuma kā īpaša faktiskā stāvokļa aizsardzības.

Spēkā esošajā Latvijas Civillikumā (turpmāk - CL) valdījums saglabājis sākotnējo romiešu tiesībām atbilstošo duālismu. Tas vienlaikus tiek definēts gan kā fakts, gan kā tiesības. šis tiesiskā regulējuma duālisms valdījumu Latvijas tiesībās kardināli atšķir no pārējo valstu tiesiskā regulējuma (šveice, Vācija, Francija, Anglija, Krievija).

Valdījuma kā īpaša faktiskā stāvokļa aizsardzībai trūkst atbilstošas procesuālās formas. Latvijas tiesu praksei raksturīga tendence piemērot normas par valdījumu īpašuma strīdos. šāda prakse ir pretrunā ar Latvijas CL normu sistēmu, kas izslēdz petitoro un possesoro prasījumu apvienošanu vienā procesā. Tāda pretruna starp rakstītajām tiesībām un to piemērošanas praksi nav pieļaujama. Valdījuma tiesiskā regulējuma reformas iespējamie virzieni ir vai nu valdījuma aizsardzības nodrošināšana, paredzot atbilstošo paātrinātās valdījuma atjaunošanas procesuālo formu, vai arī pilnīga atteikšanās no valdījuma kā īpaša faktiskā stāvokļa aizsardzības.

Atslēgvārdi: valdījums (possession, la possession, der Besitz, владение), ieilgums (Ersitzung, prescription, adverse possession), labticīgs valdītājs (redlicher),iegūšana labā ticībā (de bonne foi),valdīt labā ticībā (in guttem Glauben).

 

Valdījuma teorijas šaurākā nozīmē ir veids kā tiesību teorētiķi, galvenokārt balstoties uz romiešu tiesību avotiem, centušies izskaidrot dažādās un bieži vien savstarpēji pretrunīgās romiešu tiesību normas. Tā, piemēram, daudz uzmanības veltīts tam, lai saskaņotu pretrunu starp romiešu tiesībās sastopamo valdījuma un turējuma norobežošanu un to, ka praksē dažos gadījumos turētājam tiek dota aizsardzība, kas ir līdzīga valdījuma aizsardzībai. Turpretim citos gadījumos šī aizsardzība tiek liegta. Lai arī atbilstoši romiešu tiesībās nav nekā kopīga starp valdījumu un īpašumu (nihil commune habet proprietas cum possessione)[1], tai pašā laikā viens no valdījumu veidojošiem elementiem ir attieksme pret lietu kā pret savu. Valdījuma teorijas izvirzīja par mērķi atrisināt šīs pretrunas, noskaidrojot valdījuma iekšējo būtību. No šī viedokļa mēdz izdalīt delikta teoriju, kuras autors ir Savinjī, īpašnieka teoriju, kuras autors ir Jērings, civilā miera teoriju, kuru veidojuši vairāki autori (Endemans, Puhta), personas aizsardzības teoriju, ko iedibinājis I. Pokrovskis. Valdījuma teorijas šaurākā nozīmē ir ierobežotas gan pēc izskatāmā materiāla apjoma, jo galvenokārt nodarbojas ar romiešu pirmavotu skaidrojumu, gan arī to būtībā, jo mēģinājums izskaidrot romiešu tiesību tekstus, pamatojoties uz to „iekšējo būtību”, a apriori balstīts uz pieņēmumu, ka romiešu izveidotā valdījuma aizsardzības sistēma balstījusies uz kādu vienotu teoriju. šāds pieņēmums pagaidām nav pierādīts un var izrādīties pilnīgi nepamatots gan tāpēc, ka romiešu valdījuma aizsardzības sistēmu daudzu gadsimtu gaitā veidojuši juristi, kas piederējuši pie dažādām skolām, kuri pauduši atšķirīgus uzskatus, gan arī tāpēc, ka šāda valdījuma teoriju izpratne neņem vērā tiesību vēlākās attīstības tendences.

Tīri vēsturiski valdījums possessio veidojies kā termins, kas apzīmē galvenokārt brīvu zemesgabalu iegūšanu, apmetoties uz tiem (burtiski - iesēžoties, possidere, sidere, sedi - sēsties, apsēsties). Romiešu tiesību pirmavotos valdījums nereti lietots kopā ar usucapio (capere - ņemt, dzert, grābt, gūstīt; usus - lietošana, izmantošana, arī pieredze, pazīšanās).

Ar valdījuma teoriju plašākā nozīmē jāsaprot valdījuma izpratni un tā piemērošanu mūsdienu tiesību sistēmās, ņemot vērā, ka to saistība ar romiešu tiesībām ir vairāk vai mazāk pastarpināta. šādā izpratnē valdījuma teorijas saprotamas ne tik daudz kā valdījuma normatīvais regulējums dažādās tiesību sistēmās, bet gan kā tiesisko uzskatu sistēma, kas būtiski ietekmē tiesību interpretāciju, kā arī tiesību jaunradi. Valdījuma teorijas plašākā nozīmē mērķis nav tik daudz spēkā esošo tiesību normu skaidrojums, bet gan šo normu attīstības perspektīva un reformas nepieciešamīb

Valdījums ( angliski - possession, franciski - la possession, vāciski - der Besitz, krieviski - владение) var būt un var arī nebūt saistīts ar īpašuma tiesībām. Tādējādi vāciskais der Besitz ir burtisks tulkojums no latīniskā iesēdējums. Savukārt krieviskais владение varētu būt atvasināts no завладеть - iegūt, tādējādi šis termins ir radniecīgs latīniskajam usucapio. Termins possession, lietots daudzskaitlī angļu valodā (possessions), apzīmē daudz plašāku jēdzienu. Tas nozīmē ne tikai īpašumu šaurākā nozīmē, ko Eiropas kontinentālo tiesību sistēmā lielākoties saista vienīgi ar tiesībām uz ķermenisku lietu, bet arī ar prasījumiem un personas mantiskajām tiesībām vispār. šādā nozīmē jēdziens possessions ir lietots Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē. Tas ir, īpašuma tiesības kā tiesības uz ķermenisku, kā arī uz bezķermenisku lietu, tā, piemēram, intelektuālo īpašumu.[2] šī norma ietver, pirmkārt, netraucētas īpašuma izmantošanas principu (the principle of peaceful enjoyment of property), otrkārt, regulē īpašuma atņemšanas noteikumus (the conditions to which the deprivation of possessions is subjected), treškārt, atzīst valstu tiesības kontrolēt īpašuma lietošanu atbilstoši vispārīgajām interesēm (the use of property in accordance with the general interests).[3] Tādējādi termins possessions, lietots daudzskaitlī, attiecināts arī uz īpašuma objektiem. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksē strikti norobežotas tiesības un ekonomiskās intereses, kuras ir realizējamas nekavējoties, kaut arī attiecas uz ilgstošu laika periodu (tā, piemēram, alkohola pārdošanas licence) un potenciālas tiesības (tā, piemēram, tiesības mantot situācijā, kad konkrēts mantojums par labu noteiktai personai nav atklājies).[4]

šaurākā nozīmē possession apzīmē īpašuma priekšmetu, kas atrodas kādas personas varā (the fact of having or holding property in ones power; the exercise of dominion over property). Vārda otrā nozīme ir tiesības realizēt kontroli pār kaut ko, izslēdzot visus pārējos (the right on which one may exercise control over something to the exclusion of all others)[5]. Angļu tiesībās tiek aplūkots valdījuma jēdziens šādā nozīmē, t. i. faktiskā vara pār lietu, kas nav noteikti saistīta ar tiesībām uz lietu (possession unconnected to ownership)[6]. šajā gadījumā possession unconnected to ownership lietots kā pretstats adverse possession jēdzienam[7], kas savukārt atbilst īpašuma iegūšanas ieilguma ceļā institūtam Kontinentālo tiesību sistēmā (vāc. Ersitzung - BGB § 937, fr. pouvoir prescire CC Art. 2229). Tādējādi valdījumu vispār varam saprast trejādi: pirmkārt, kā valdījumu, kas nav saistīts ar īpašuma tiesībām un galvenokārt jāsaprot kā īpašs faktiskais stāvoklis, kas raksturo subjekta attieksmi pret lietu; otrkārt, kā tiesisku pamatu, kas var kalpot kā priekšnoteikums īpašuma tiesību iegūšanai; treškārt, (latviešu juridiskajā literatūrā ļoti reti, bet tiesu praksē - ievērojami biežāk) kā sinonīmu īpašuma tiesībām.

 

 

Valdījums kā Latvijas civiltiesību atsevišķs institūts spilgti reprezentē jau tā samērā konservatīvā romiešu tiesību ietekmes cauraustā Civillikuma vislabāk saglabājušos aizvēsturisko slāni. Spilgts rādītājs ir normu skaits. CL valdījumam veltīts ievērojami vairāk normu nekā citos kodeksos. Francijas Civilkodeksā (Code civil, turpmāk - CC) valdījumam veltīti septiņi panti (CC 2228-2235) un īpašuma iegūšanai ieilguma ceļā četrdesmit septiņi panti (CC 2236-2283), kopā piecdesmit četri panti, Vācijas Civillikumā (Bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk - BGB) astoņpadsmit panti (BGB 854-872), kas veltīti valdījuma kā faktiskā stāvokļa definēšanai un aizsardzībai, un vēl astoņi panti (BGB 937-945), kas attiecas uz valdījumu kā priekšnoteikumu īpašuma iegūšanai ieilguma ceļā, Latvijas CL - astoņdesmit trīs panti (CL 875-926, 998-1031). Savukārt Krievijas Civilkodeksā valdījumam veltīti divi panti. No šiem četriem dažādajiem tiesību avotiem valdījumam kā īpaši aizsargājamam faktiskam stāvoklim paredzētās normas atrodamas vienīgi Vācijas un Latvijas Civillikumā. Francijas Civilkodeksā, līdzīgi kā Krievijas Civilkodeksā, valdījums aplūkots vienīgi kā priekšnoteikums īpašuma tiesību iegūšanai uz ieilguma pamata. Līdzīgu attieksmi pret valdījuma kategoriju var konstatēt arī angļu tiesību sistēmā.

Uz CL modernizēšanas nepieciešamības fona negaidītu aktualitāti ieguvusi diskusija, kas līdzīgā situācijā norisinājusies pirms astoņdesmit gadiem saistībā ar toreiz nobriedušo nepieciešamību reformēt Vietējo likumu kopojumu (turpmāk VLK), kas apmēram desmit gadu aktīvas darbības rezultātā[8] pārtapa par 1937. gadā pieņemto un 1992. gadā atjaunoto CL. šajā disputā daudz vietas atvēlēts valdījuma teoriju analīzei, galvenokārt salīdzinot Savinjī un Jēringa attīstītās valdījuma teorijas.

Pirmajā acu uzmetienā rodas iespaids, ka CL pašreizējā redakcija atspoguļo pilnīgi visas pazīstamās valdījuma teorijas. Tā, piemēram, apstiprinājumu Savinjī aizstāvētās delikta teorijas postulātam, ka valdījums ir tiesībās atbilstoša faktiska vara, atrodam CL 875. pantā (Valdījums ir tiesībām atbilstoša faktiska vara), 909. pantā (Lietas vai tiesības valdījums ir vai nu tiesīgs vai prettiesīgs), 918. pantā (Katrs valdījums uzskatāms par tiesīgu un labticīgu, kamēr nav pierādīts pretējais), kā arī 925. pantā (Prasību par valdījuma traucēšanu vai atņemšanu var celt gada laikā, pēc kura notecējuma prasības tiesība izbeidzas ar noilgumu). Jēringa teorijai, kas balstās uz postulātu, ka aiz katra valdītāja atrodams lietas īpašnieks, it kā rodam apstiprinājumu CL 876. pantā (Lietas valdījums ir īpašuma tiesībai atbilstoša faktiska vara par lietu) un 922. pantā (Valdījuma vardarbīgs atņēmējs, izņemot 917. panta pirmā teikumā minēto gadījumu, nevar atsaukties uz to, ka valdītājs, pret kuru viņš izdarījis prettiesīgo darbību, pats valdījis prettiesīgi. Valdījums, kura tiesīgumu apstrīd, ir aizsargājams līdz tam laikam, kamēr nav pierādīts un tiesa nav atzinusi, ka tam pretim stādāmā tiesība ir lielāka). Civilā miera teorijā it kā sakņojas vairākas citas CL normas - 880. pants (Vai pamats lietas varā ņemšanai un gribai paturēt to sev ir tiesisks vai ne, tas neietekmē valdījuma iegūšanu), 893. pants (Valdījuma iegūšanai nav vajadzīgs, lai ieguvējam patiesi būtu uz to tiesība), 912. pants (Katru valdījumu likums aizsargā), 921. pants (Lietas vai tiesības valdījumu, kas atņemts ar varu jeb valdītāju izstumjot, tiesa nekavējoties atjauno, tiklīdz cietušais pierāda, ka viņam tāds valdījums bijis un viņš no tā izstumts. Valdījums jāatjauno neatkarīgi no vardarbības izdarītāja vēlēšanās pierādīt savu īpašuma tiesību vai no kādām citām viņa ierunām, kas neattiecas tieši uz valdījumu un tā atņemšanas faktu vai nav minētas 917.panta 1. teikumā), 923. pants (No valdījuma vardarbīgā atņēmēja nav pieņemama nekāda īpašuma prasība, iekam no valdījuma izstumtais nav no jauna tajā ievests un nav dabūjis atlīdzību par visiem zaudējumiem un izdevumiem), 924. pants (Prasību par atņemta valdījuma atjaunošanu var celt nevien pret vardarbīgo atņēmēju, bet arī pret katru trešo personu, kas patur tādu atņemtu lietu vai tiesību, zinādama par notikušo vardarbību). Visbeidzot, CL it kā rodam apstiprinājumu arī personas aizsardzības teorijai - 913. pants (Katrs drīkst aizsargāt savu valdījumu no jebkāda ierobežojuma vai traucējuma, pat ar varu, ja vien pēdējo izlieto nekavējoties un likumā atļautas pašaizstāvības robežās), kā arī 914. pantā (Valdījums ir traucēts, kad kāds mēģina piesavināties lietu, vai tās daļu, vai tiesību, vai kavē valdītāju izlietot viņa valdījumu, kas notiek arī ar draudiem, kuri var modināt viņā dibinātas bažas). Patiesībā ir tieši otrādi, Latvijas Republikas CL pedantiski atražo visu to romiešu tiesību avotos atrodamo materiālu, kas ir bijis par pamatu dažādajiem valdījuma skaidrojumiem, ko mēdz dēvēt par valdījuma teorijām. šāds secinājums izriet no CL, ņemot vērā, ka tas reproducē nogrozītā veidā VLK normas.

VLK neapšaubāmi ir daudz konservatīvāka rakstura akts nekā Vācu Civillikums. VLK uz vietējo aktu pamata kodificēts 1864. gadā[9] un tādēļ vien nevarētu atspoguļot Jēringa teoriju, kura tobrīd vēl nepastāvēja. Savukārt vācu Civillikumā, kas veidots 19. gs. beigās, Jēringa popularitātes ziedu laikos, viņa teorijas nevarēja neatstāt iespaidu. šāds secinājums izriet vienkārši no notikumu secības. Laikā, kad G. F. Bunge pabeidza Vietējo likumu kopojuma kodifikāciju 1864. gadā, viņam varēja būt zināms un viņš varētu būt izmantojis Savinjī valdījuma teorijai veltīto darbu „Das Recht des Besitzes”, kas pirmo reizi izdots 1803. gadā. Savukārt Savinjī teorijai veltītā kritika Jēringa darbā „Der Besitzwille” publicēta 1889. gadā, tātad Vietējo likumu kopojuma kodifikācijas brīdī nevarēja būt tā autoriem pazīstama. Pretstatā Latvijas CL, Vācijas Civillikums BGB atradies daudz lielākā Jēringa teorijas ietekmē. Praktiskais iznākums šai attīstībai, kā secina O. Cvingmans, ir tāds, ka „lietotājs, nomnieks, īrnieks, glabātājs, pārdevējs, speditors utt. pēc BGB ir pilntiesīgi valdītāji, kur pretī pēc pandektu tiesībām, viņi bija tikai turētāji, vienkārši īpašnieka vietnieki viņa valdīšanā. Tādus panākumus ir devusi uzvara, ar kuru pēc sīvas cīņas ar romānistiem ir nobeigusies kustība, kuru tiesu praktika ierosināja detencijas [no detentor - tūrētājs - J. R.] labā, un kuru ievērojamā mērā veicināja Jēringa sparīgais uzbrukums.”[10] Ja tas ir tā, tad neapšaubāmi Latvijas CL, atšķirībā no BGB, ir saglabājis nemainītu pandektu tiesību pozīciju jautājumā par nomnieka, īrnieka, glabātāja, pārstāvja utt. lomu. Atbilstoši Latvijas CL viņi ir valdītāja vietnieki.

BGB gan konstatējamas arī Savinjī teorijas ietekmes pēdas, kas liecina par zināmu nekonsekvenci, ko Cvingmans komentējis šādi: „BGB 872. Eigenbesitzer .. nav nekas cits kā Savinjī vecā īpašumvaldīšana... Paliek taisni tāds iespaids, it kā likumdevējs, izteicis savu jauno mācību par valdīšanu, būtu sajutis sirdsapziņas pārmetumus un tāpēc valdīšanai nolemto BGB nodaļu nav varējis noslēgt, neuzsaucis apraktai Savinjī teorijai godbijīgu atvadīšanās sveicienu.”[11] Tādējādi, pēc O. Cvingmana domām, BGB autori, kaut arī atteikušies no VLK raksturīgās valdījuma duālās izpratnes (valdījums gan kā fakts, gan kā tiesības), tomēr nav bijuši pietiekami konsekventi. Skaidrs, ka nākamajam solim pēc tik dzēlīgas kritikas vajadzētu būt ierosinājumam iet vēl tālāk valdījuma kā faktiskā stāvokļa aizsardzībā, proti, pilnībā izskaust norādi uz valdījuma saistību ar tiesībām, paredzot „teorētiski nepareizo, bet praktiski ļoti noderīgo” (Cvingmans) petitorā un posesorā prasījuma apvienošanas iespēju vienā tiesvedībā, ko Civillikums kategoriski nepieļauj, tomēr diskusija tā arī palika uz papīra.

Ierosinājumi izdarīt grozījumus esošajos normatīvajos aktos bija tam laikam pietiekoši radikāli. N. Vīnzarājs ieteica iet Vācijas un šveices ceļu un svītrot norādījumus uz tiesību kā valdījuma sastāvdaļu.[12] O. Cvingmans konstatēja, ka Civillikumi jau atteikušies daļēji no, viņaprāt, traucējošās animus domini pazīmes, t. i., Savinjī teorijas ietvaros radušās valdījuma konstrukcijas, kas pamato valdījumu uz diviem elementiem - faktisko varu pār lietu (corpus posidendi) un attieksmi pret lietu kā pret savu īpašumu (animus domini). Kā pierādījumu tam, ka Latvijas likumdevējs izvirzījis par mērķi atteikties no animus domini pazīmes, O. Cvingmans norāda uz 1925. gada 27. oktobra grozījumiem (piezīme pie VLK 626. panta), kas atspoguļota CL kā piezīme pie 876. panta. Minētā piezīme, kas kopš 1925. gada ne saturiski, ne redakcionāli nav mainījusies, ir: „Turētājam jeb faktiskam valdītājam ir tiesība prasīt traucēta valdījuma atjaunošanu.” Protams, ka uzskatīt šādu papildinājumu par būtiskas valdījuma tiesiskā regulējuma reformas aizsākumu bija pārspīlējums. To saprata arī pats O. Cvingmans, norādot uz konsekventākas valdījuma reformas nepieciešamību.[13]

Turklāt piezīme atvēl turētājam pārāk šauras tiesības. Atbilstoši šai piezīmei turētājam ir „tiesība prasīt traucēta valdījuma atjaunošanu”. Zinot, ka valdījuma aizsardzība ir dažāda atkarībā no tā, vai valdījums ir traucēts vai atņemts, likumdevēja mērķis varētu būt piešķirt turētājam tādas pašas tiesības kā valdītājam, respektīvi, gan tiesības prasīt valdījuma traucējuma novēršanu, gan arī tiesības prasīta atņemta valdījuma atdošanu. Piezīmes teksts tomēr nedod skaidru atbildi uz jautājumu par turētāja valdījuma aizsardzības apjomu. Norāde uz traucēta valdījuma atjaunošanu varētu būt pastāvoša valdījuma aizsardzība, kā arī tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas nodarīti ar valdījuma traucējumu (CL 915.p.), savukārt atņemta valdījuma aizsardzības līdzeklis ir valdījuma atjaunošana (CL 921.p.). Tādējādi piezīmes teksts satur iekšēju pretrunu, valdījuma pārkāpumu apzīmējot tikai par traucētu valdījumu, nevis par atņemtu valdījumu, turpretim kā aizsardzības līdzekli norādot valdījuma atjaunošanu. Pēdējo var saprast gan kā traucējuma novēršanu, gan kā atņemtā valdījuma atjaunošanu. Starpība ir būtiska. Piemērojot šaurāko interpretāciju, respektīvi, pieņemot, ka 876. panta piezīme paredz turētājam tiesības tikai uz valdījuma traucējuma novēršanu, iznāk, ka turētājs, piemēram, īrnieks, var prasīt nodrošinājumu valdījuma traucējuma gadījumā, taču nevar atjaunot savu valdījumu, ja kāda persona patvarīgi izstumj īrnieku no lietas valdījuma pilnībā. Savukārt, ja pieņemam, ka likumdevēja mērķis ir bijis piešķirt turētājam jebkura valdījuma aizsardzības instrumentu, tad rodas papildu problēma, jo prasījums par atņemta valdījuma atjaunošanu varētu būt gan turētājam, gan lietas valdītājam. šāds secinājums izriet no CL noteikumiem par valdījuma turpināšanu un izbeigšanos. Valdītāja vietnieks zaudē valdījumu visos tajos gadījumos, kuros to zaudētu pats valdītājs (CL 904. p.). Valdītājs zaudē nekustamu lietu valdījumu, kad viņa vietnieku vardarbīgi izstumj, bet „ja lietu savā varā ir ņēmis cits vienīgi vietnieka nolaidības vai ļauna nolūka dēļ, tad agrākā valdītāja valdījums izbeidzas tikai tad, kad viņš, dabūjis zināt par varas atņemšanu, nesper attiecīgus soļus varas atņēmēja izstumšanai, vai arī viņa mēģinājums to izdarīt neizdodas” (CL 905. p.). Uz šo valdījuma turpināšanas un izbeigšanās noteikumu fona, tulkojot 876. panta piezīmi plašākā nozīmē, respektīvi, pieņemot, ka likumdevēja nolūks bijis piešķirt turētājam visus valdījuma aizsardzības līdzekļus, ieskaitot arī atņemta valdījuma atjaunošanu, būtu nepieciešams koriģēt normas par valdījuma turpināšanu un izbeigšanos. Saskaņā ar CL 905. pantu tādā situācijā, kad lietu savā varā ir ņēmis cits vienīgi vietnieka nolaidības vai ļauna nolūka dēļ, valdījums zūd vienīgi tad, ja valdītājs „nesper attiecīgus soļus varas atņēmēja izstumšanai, vai arī viņa mēģinājums to izdarīt neizdodas”. Tas nozīmē, ka līdz brīdim, kamēr valdītājs „nesper attiecīgus soļus varas atņēmēja izstumšanai”, valdījums nav zaudēts un līdz ar to tiesības uz zaudēta valdījuma atjaunošanu nerodas ne pašam valdītājam, ne viņa vietniekam. Tā kā likumdevējs 1925. gadā, ietverot jaunu normu, kas tagad izteikta CL 876. panta piezīmes veidā, tai pašā laikā nav izdarījis korekcijas normās par valdījuma turpināšanu un izbeigšanos, jāpieņem, ka šī piezīme paredzējusi turētājam visai ierobežotu rīcības spektru, proti, vērsties vienīgi pret valdījuma traucējumiem. Turpretim prasījuma sakarā ar valdījuma atņemšanu turētājam šajā piezīmē nav.

Minētā piezīme gan ievērojami paplašina valdījuma aizsardzības robežas, taču teorētiski ļoti sarežģīto Latvijas CL paredzēto valdījuma tiesisko regulējumu nebūt nepadara vienkāršāku. Tas apstāklis, ka pastāv faktiskā valdītāja jēdziens, rada nepieciešamību to pretstatīt juridiskā valdījuma jēdzienam. šī iemesla dēļ valdījums, kas tiek aizsargāts kā faktisks stāvoklis, teorētiski tiek iedalīts valdījumā, kas balstās uz tiesībām, un valdījumā, kura pamatā tiesību nav, jeb faktiskā valdījumā. No otras puses, „faktiskais” valdījums tāpat nebalstās tīrā veidā uz faktu, bet gan uz tiesībām, jo „tas, kā varā lieta faktiski atrodas, bet kas atzīst par tās īpašnieku kādu citu”, ko likums dēvē par turētāju jeb faktisku valdītāju (CL 876. pants), savu turējumu, kā izrādās, tāpat balsta nevis uz „faktisko varu”, bet gan uz tiesībām, ko dīvainā kārtā likumdevējs šajā konkrētajā situācijā uzskata it kā par mazsvarīgu, jo turētājs „kaut arī viņam būtu tiesība turēt to [lietu - J. R.] savā varā” uzskatāms nevis par šīs lietas tiesisku valdītāju, bet tikai par tās turētāju jeb faktisku valdītāju un īpašnieka vietnieku valdījumā (CL 876. pants). šo konstrukciju, ar kuras palīdzību likumdevējs centies apzīmēt apkopojošu jēdzienu visiem šādiem gadījumiem (īrnieks, glabātājs, pilnvarnieks, patapinātājs u. tml.), grūti nosaukt par vienkāršu un saprotamu. Arī secinājumi, kas balstās uz faktiskā un tiesiskā jeb juridiskā valdītāja pretnostatījumu, nereti ir paradoksāli un disonē ar tiesisko apziņu. „Piemēram: zaglis, kas nezina, ka viņš ir tāds, ir valdītājs; pēc kodeksa [t. i., 1937. gada Civillikuma - J.R.] tiesisks valdītājs (salīdz. 876. p.) un nevis turētājs jeb faktisks valdītājs. Neraugoties uz to, zagļa valdījums nav tiesīgs (909. p. I un II D.).”[14]

Nākamā būtiskā Vācijas Civillikuma normu par valdījumu atšķirīgā iezīme ir vismaz daļēja atteikšanās no pandektu tiesībām raksturīgās possesorā un petitorā prasījuma nesavienojamības vienā procesā, tā ir reforma, ko BGB realizēja daļēji, bet pilnībā tā paveikta šveices Civillikumā.[15] šajā jautājumā CL ir konservatīvākā pozīcijā nekā abi norādītie avoti. Atšķirībā no turētāja institūta, kur 1925. gadā izdarīto grozījumu dēļ ir panākts zināms progress, piešķirot turētājam valdījuma aizsardzību, kaut arī, saglabājot pandektu tiesībām raksturīgo turējuma konstrukciju, jautājumā par petitorā un possesorā prasījuma apvienošanas nepieļaujamību CL ir kategorisks: no valdījuma vardarbīgā atņēmēja nav pieņemama nekāda īpašuma prasība, iekams no valdījuma izstumtais nav no jauna tajā ievests un nav dabūjis atlīdzību par visiem zaudējumiem un izdevumiem (CL 923. p.). Valdījuma vardarbīgs atņēmējs, pret kuru tiek vērsta prasība par valdījuma atjaunošanu, pat nedrīkst atsaukties uz to, ka valdītājs, pret kuru viņš izdarījis prettiesīgo darbību, pats valdījis prettiesīgi (CL 922.p.). Pirms astoņdesmit gadiem notikušajā diskusijā visi autori vienprātīgi uzskatīja, ka no šiem pandektu tiesību postulātiem sen laiks atteikties. Nekas no tolaik izskanējušajiem ierosinājumiem nav radis atspoguļojumu 1937. gada Civillikuma normās par valdījumu, neskaitot dažas pilnīgi nebūtiskas sintaktiskas nianses, 1937. gada redakcijā Civillikuma normas vārds vārdā atkārto Vietējo likumu kopojuma normas. Svītrotas vienīgi normas, kas attiecas uz neatminamo valdījumu, visā pārējā šis arhaiskais regulējums palicis neizmainīts. Kāpēc? šādu konservatīvismu nav iespējams izskaidrot ar zinātnisko diskusiju pretišķībām, kas nereti kavē to ieviešanu normatīvajos aktos. Varam konstatēt, ka absolūti visi autori, kas no dažādiem viedokļiem aplūkojuši tā laika valdījuma tiesisko regulējumu, ir vienisprātis, ka šis regulējums ir bezcerīgi atpalicis no laikmeta prasībām un norāda uz nepieciešamību to reformēt[16].

Otrs iespējamais skaidrojums izriet tieši no šo normu konservatīvā, respektīvi, iekšēji komplicētā, rakstura un savstarpējās sabalansētības. Tas nozīmē, ka iespējamo likuma reformatoru priekšā bija dilemma - vai nu pārveidot šīs normas visā pilnībā vai arī atstāt tās pilnībā negrozītas. Ir skaidri redzams, ka izvēle krita par labu pēdējam variantam.

 

Viens no iemesliem šādai rīcībai varētu būt arī toreizējās diskusijas raksturs. Neraugoties uz samērā dziļo valdījuma jēdziena vēsturisko analīzi, salīdzināts tiek tikai Latvijas Civillikums un Vācijas Civillikums. Tai pašā laikā tiek akcentēts, ka Latvijā pastāv pilnīgi oriģināla sistēma.[17] Doma, ka pastāv iespēja vispār atteikties no valdījuma kā faktiskā stāvokļa aizsardzības mehānisma, paturot valdījuma jēdzienu tikai kā priekšnoteikumu īpašuma iegūšanai ieilguma ceļā, tam laikam acīmredzot būtu pārlieku radikāla.

 

Trešais iespējamais skaidrojums faktam, ka valdījums no Vietējo likumu kopojuma tik vienkāršā veidā bez jebkādiem grozījumiem tika iekļauts 1937. gada Civillikumā, varētu būt tāds, ka mums šajā gadījumā darīšana ar „nokaltušu” tiesību sistēmas atzaru, kas savas praktiskās neizmantojamības dēļ nevienu netraucēja, tādēļ CL reformas autori varēja atļauties to neaiztikt.

 

Saprotamu iemeslu dēļ būtu velti meklēt pamatojumu šai teorijai tā laika diskusijas materiālos. Spriežot pēc bagātā publikāciju materiāla, varam pieņemt tieši pretējo, valdījuma interpretācijai un teorijai tika pievērsta pat neproporcionāli liela uzmanība. Neapšaubāms ir vienīgi tas, ka valdījuma normas tik tiešām netika reformētas. Ja arī toreiz, 30. gados, tam varēja būt praktiska nozīme, tiesa gan - visai limitēta, tad pilnīgi neapšaubāmi valdījums kā īpaša stāvokļa aizsardzības mehānisms ir zaudējis jebkādu aktualitāti Latvijas pastāvošajā tiesību sistēmā. Atšķirībā no 20. gs. 20. un 30. gadiem - 1937. gada Civillikuma sagatavošanas priekšvakarā - mūsdienu civiltiesību sistēmā trūkst valdījuma īpašajai aizsardzībai nepieciešamās procesuālās formas. Attiecīgās normas, t. i., 1937. gada Civilprocesa likuma īpašā apakšnodaļa „Tiesāšanās kārtība lietās par mantas vardarbīgu atņemšanu vai valdījuma traucēšanu (1421.-1424. p.)”, kas „reciklē” 1914. gada Civilprocesa nolikuma 1310.-1315. pantu, nav sastopamas 2002. gada Civilprocesa likumā. Protams, ka būtu veltīgi meklēt attiecīgas normas arī Latvijas neatkarības de facto pirmajā posmā (1991.- 2002.g.) pastāvējušajā sociālistiskajā Civilprocesa kodeksā. Uz šī fona Civillikuma norma, kas paredz, ka vardarbīgi atņemto valdījumu „tiesa nekavējoties atjauno”, uztverama ne citādi kā rūgta ironija par šajās lietu kategorijās pastāvošo acīmredzamo kontrastu starp rakstītajām un faktiskajām tiesībām. Tādēļ neatkarīgi no tā, vai padziļinātu pētījumu rezultātā atklātos, ka valdījuma kā īpaša faktiskā stāvokļa aizsardzība jau pirms astoņdesmit gadiem bija teorētiski sarežģīta, bet praktiski maznozīmīga vēsturiska palieka, kas arī toreiz lietota reti, ir jākonstatē, ka pašreizējā Latvijas tiesību sistēmā valdījuma kā īpašā faktiskā stāvokļa aizsardzība ir zaudējusi jebkādu praktisku nozīmi. Tas, protams, nenozīmē, ka šo institūtu nebūtu iespējams reanimēt. Bet ir skaidrs, ka jebkādi priekšlikumi attiecībā uz Civillikuma normu, kas paredz valdījuma kā īpaša stāvokļa aizsardzību, pilnveidošanu ir ar ļoti niecīgu praktisku nozīmi, kamēr nepastāv šim aizsardzības mehānismam korespondējošā īpašā paātrinātā procesa forma. Praktiski daudz nozīmīgāks ir tieši jautājums par valdījuma kā īpašuma tiesību iegūšanas pamata tiesisko regulējumu. šajā jomā konstatējama pārsteidzoša Latvijas Civillikumā paredzētā tiesiskā regulējuma atšķirība no vācu Civillikuma.

 

 

Atšķirība starp šiem diviem jēdzieniem pastāvēja jau romiešu tiesībās. Tā, piemēram, prekārista valdījuma gadījumā pēdējam, kas gan atbilstoši romiešu tiesībām atzīstams tikai par lietas turētāju, nevis tās valdītāju, tiek dota valdījuma aizsardzība. Tas tomēr nenozīmē, ka prekārists uz šī turējuma pamata var iegūt īpašumu ieilguma ceļā. Kā priekšnoteikums ieilgumam joprojām tiek atzīts tās personas valdījums, kura piešķīrusi lietu turējumā prekāristam.[18] Modernajās tiesībās šī atšķirība ir pilnībā saglabāta Latvijas tiesību sistēmā, daļēji - vācu tiesību sistēmā, pēdējā gadījumā gan tikai formāla iemesla pēc, ņemot vērā, ka atšķirībā no Francijas Civilkodeksa, Vācijas Civillikums paredz atsevišķu tiesisku regulējumu valdījumam kā īpašam faktiskam stāvoklim un valdījumam kā priekšnoteikumam īpašuma iegūšanai ieilguma ceļā.

 

Atšķirība starp valdījumu kā faktisko stāvokli un valdījumu kā priekšnoteikumu īpašuma iegūšanai ieilguma ceļā ir būtiska. šie jēdzieni atšķiras arī terminoloģiski. Ieilgums (vāciski - Ersitzung, franciski - prescription, angliski - adverse possession) ir īpašuma iegūšanas priekšnoteikums, tādēļ arī valdījumam, labticīgumam utt. jāatbilst šiem kritērijiem, kuri atšķiras pat terminoloģiski. Attiecībā uz valdījuma faktisko stāvokli valdītāja labticīgums izpaužas kā attieksme pret savu tiesisko stāvokli, kas pats par sevi var arī nebūt atbilstošs īpašnieka tiesiskajam stāvoklim. Labticīgs valdītājs ir tas, kas pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu kā viņam (CL 910. p.). Lai iegūtu lietu ar ieilgumu, tā jāvalda labā ticībā (CL 1013. p.). Citos avotos, piemēram, Vācijas Civillikumā, šie jēdzieni atšķiras arī terminoloģiski. Tieši tāda terminoloģiska atšķirība šiem jēdzieniem piešķirta arī Latvijas Republikas CL vāciskajā tulkojumā. Atbilstoši tam labticīgs valdītājs ir redlicher[19], valdīt labā ticībā - in guttem Glauben[20], iegūšana labā ticībā - franciski de bonne foi. Angļu tiesībās labticīguma jēdzienu aizstāj attieksme pret lietu kā pret savu īpašumu. Nereti tekstos tiek lietots latīniskais animus possidendi, kas angliski tiek tulkots kā act in accordance with true owner’s requests[21].

 

Kā jau norādīts iepriekš, šāda sistēma ir sveša Francijas Civilkodeksam, kā arī Krievijas Federācijas Civilkodeksam un Common Law sistēmā (pēdējā gadījumā gan pastāv atšķirība atkarībā no tā, vai attiecīgajā valstī ieviesta publiskās reģistrācijas sistēma, kas pastāv Austrālijā un kopš 2002. gada arī Apvienotajā Karalistē, vai arī joprojām pastāv iepriekšējā titulu sistēma, kā tas ir visās pārējās Common Law valstīs). Būtiskākā Vācijas sistēmas atšķirība no Latvijas sistēmas ir tā, ka īpašuma iegūšana ieilguma ceļā ir principiāli atšķirīga attiecībā uz kustamām un nekustamām lietām. Tāds mehānisms, kāds Latvijas CL pastāv īpašuma iegūšanai ar ieilgumu (CL 998.-1031. p.), Vācijas sistēmā pastāv tikai attiecībā uz kustamām lietām (BGB § 937-945). Tiesa gan, attiecībā uz kustamām lietām atbilstoši Latvijas sistēmai ieilgums kustamas lietas iegūšanai uzskatāms par pabeigtu pēc viena gada notecējuma (CL 1023. p.), bet atbilstoši Vācijas sistēmai kustamas lietas iegūšanai īpašumā ieilguma ceļā nepieciešams desmit gadu ieilgums (BGB § 937). Savukārt attiecībā uz nekustamām lietām Vācijas sistēma principiāli atšķiras no Latvijas sistēmas. Pēdējā, kā jau minēts, neredz atšķirību kustamu un nekustamu lietu iegūšanai ieilguma ceļā, ko ir grūti izskaidrot, ņemot vērā, ka pastāv publiskās reģistrācijas sistēma attiecībā uz nekustamiem īpašumiem. Vācijas tiesību sistēmā īpašuma iegūšana ieilguma ceļā attiecībā uz zemes gabaliem izpaužas tādējādi, ka arī persona, kura ierakstīta zemesgrāmatā kā īpašnieks, bet patiesībā šo īpašumu nav ieguvusi, kļūst par zemesgabala īpašnieku, ja ieraksts izdarīts pirms trīsdesmit gadiem un šī termiņa tecējuma laikā šī persona valdījusi zemesgabalu kā īpašnieks (BGB § 900). Līdzīgā veidā tiek atrisināta arī pretēja situācija, proti, kad īpašuma tiesības zemesgrāmatā nepamatoti dzēstas. šīs tiesības izbeidzas ar noilgumu (BGB § 901). Vācijas likumā speciāli norādīts, ka prasības noilguma noteikumi neattiecas uz reģistrētām tiesībām, tādējādi līdztekus prasības noilgumam un īpašuma iegūšanai ieilguma ceļā vēl pastāv īpašs gadījums, proti, tiesību iegūšana uz zemesgabaliem ieilguma ceļā, kas principiāli atšķiras no īpašuma tiesību iegūšanas uz kustamām lietām, kam piemērojams parastais ieilgums. Īpašuma iegūšana ieilguma ceļā attiecībā uz zemesgabaliem atbilstoši Vācijas normatīvajiem aktiem balstās uz citu principu, nekā īpašuma iegūšana ieilguma ceļā. Attiecībā uz zemesgabaliem darbojas prezumpcija, ka īpašnieks ir persona, kas ierakstīta zemesgrāmatā. šo prezumpciju iespējams apgāzt trīsdesmit gadu laikā. Tā ir būtiska atšķirība no Latvijas sistēmas, proti, Latvijā tam, kurš savu īpašuma iegūšanu pamato ar ieilgumu, jāpierāda kā valdījums, tā arī tā turpināšanās pa visu vajadzīgo laiku, bet, ja viņš pierāda sava valdījuma sākumu un tā turpināšanos, ieilgumam notekot, tad jāpieņem, ka valdījums ir nepārtraukti turpinājies arī pa starplaiku (CL 1030. p.). Savukārt strīda gadījumā tam, kas iegūst īpašumu ar ieilgumu, jāpierāda sava valdījuma tiesiskais pamats. Ja viņš to pierādīs, tad viņš atzīstams arī par labticīgu valdītāju, kamēr nav pierādīts pretējais. Turklāt iegūšanas tiesiskais pamats nav katrā ziņā jāpierāda ar dokumentiem, bet ir pielaižami arī citādi pierādījumi (CL 1031. p.). Tādējādi atbilstoši Latvijas tiesību sistēmai iespējams ieilguma ceļā iegūt īpašuma tiesības uz nekustamu īpašumu, kam par īpašnieku zemesgrāmatā ierakstīta cita persona. Turklāt neatkarīgi no tā, vai šī persona tiešām ir īstais īpašnieks vai nē, ieilgums pret šo personu darbojas abos gadījumos. Savukārt Vācijas sistēma strikti norobežo divus gadījumus - prasījumu par nepamatoti zaudētā īpašuma tiesību ieraksta atjaunošanu, kas darbojas prasības noilguma termiņa robežās, un personas, kura ierakstīta zemesgrāmatā, kaut arī nebūdama īstais īpašnieks, ieraksta neatgriezeniskumu, notekot trīsdesmit gadu ieilguma termiņam. Pēdējais gadījums ir tuvāks neatminama valdījuma institūtam, kas Latvijas tiesībās pastāvēja līdz 1937. gada CL spēkā stāšanās brīdim (VLK 700.-706. p.). Līdzīgi principi ir ietverti Anglijas Zemes reģistrācijas likumā (Land Registration Act 2002, Art. 96-98). Tādējādi atbilstoši Vācijas tiesību sistēmai nekustamā īpašuma iegūšana ieilguma ceļā ir juridiska anomālija. Apvienotajā Karalistē līdz nekustamā īpašuma reģistrācijas likuma spēkā stāšanās brīdim ikgadējo ieteikumu skaits par īpašuma reģistrāciju, pamatojoties uz ieilgumu, bija aptuveni 20 000, no kuriem aptuveni trīs ceturtdaļas, t. i., 15 000, tika apmierināti. Pēc šī likuma pieņemšanas skvoteru okupēto zemju iegūšana īpašumā nebūs iespējama, kaut arī tiek pieļauti atsevišķi izņēmumi, kad īpašuma iegūšana ieilguma ceļā joprojām būtu iespējama.[22]

 

Atšķirībā no Vācijas un Anglijas likumdošanas, Latvijas CL nedod atbildi uz jautājumu par to, kādas sekas ir BGB § 900 aprakstītajai situācijai, ja tā turpinās ievērojami ilgi, respektīvi, ja par īpašnieku zemesgrāmatā ir ierakstīta persona, kurai patiesībā šādu tiesību nav. Atšķirībā no BGB, kas šajā § 900 ietvertajā normā atrisina sarežģīto pretrunu starp īstā īpašnieka tiesību aizsardzības prasību un apgrozījuma interesēm par labu pēdējām, Latvijas likums šo smago dilemmu atstāj neatrisinātu. Tas varētu būt viens no iemesliem tiesu prakses svārstībām īpašuma prasības lietās, kas brīžiem tiek atrisinātas par labu „īstajam īpašniekam” un brīžiem - par labu „labticīgajam ieguvējam” (skat. tālāk). Tā, piemēram, šī persona ieguvusi īpašumu uz absolūti spēkā neesoša darījuma pamata. Prasībai par šāda darījuma atzīšanu par spēkā neesošu nav noilguma. CL nesatur arī norādi par to, ka zemesgrāmatu akta ierakstam būtu neatgriezenisks spēks, tieši otrādi, CL ir paredzēta īpaša kārtība, kādā panākt, lai korroborācija būtu „uzskatāma par notikušu” un apstiprinātais darījums - neapstrīdams (CL 1481. p.). Turklāt tehnisku iemeslu dēļ šis nosacījums pašreizējos apstākļos ir neizpildāms. Tādējādi, atšķirībā no BGB, Latvijas CL zemesgrāmatā ierakstītam neīpašniekam nedod nedz tiesiskas garantijas, nedz arī šī stāvokļa risinājumu. Grūti pārvērtēt šīs tiesiskās nenoteiktības graujošo ietekmi uz civiltiesiskās apgrozības stabilitāti.

 

 

Valdījuma institūta izpratne tiesu praksē kardināli atšķiras no valdījuma teoriju autoru nostādnēm. Kā jau minēts iepriekš, likumdevējs ignorējis pirms vairāk nekā 80 gadiem izteiktos priekšlikumus atteikties no valdījuma kā tiesību kategorijas un paturēt valdījumu kā apzīmējumu noteiktam faktiskam stāvoklim. Savukārt Latvijas jaunāko laiku tiesu prakse demonstrē tendenci tuvināt valdījuma jēdzienu īpašuma tiesību jēdzienam. Tam par pamatu ir ne tikai zināms paralēlisms, ko pieļauj arī CL.[23] šādu situāciju vēl jo lielākā mērā veicinājis īpatnējs paša termina „valdījums” izraisīts pragmatiskais efekts, ko zināmā mērā veicinājusi latviešu un krievu juridiskās terminoloģijas ilgstošā līdzāspastāvēšana Latvijā, kas radusi atspoguļojumu ne tikai sociālistiskā perioda likumdošanā līdz Latvijas neatkarības de facto atjaunošanai, bet neapšaubāmi atstājusi pēdas arī latviešu juristu tiesisko uzskatu sistēmā. Uz šādu īpatnēja juridiskās terminoloģijas pragmatiskā efekta pastāvēšanu norāda tas, ka, piemērojot attiecīgās CL normas, tiesa tās lasa nevis atbilstoši rakstītajam, bet gan, pielāgojot atbilstošiem tiesiskajiem uzskatiem, kas pārmantoti no ilgus gadus piemērotā Latvijas PSR Civilkodeksa, kurā termins „valdījums” neapšaubāmi lietots drīzāk kā sinonīms terminam „īpašums”, nevis kā noteiktā faktiskā stāvokļa apzīmējums (šāda nozīme valdījumam ir CL). šajā tiesību avotā ietvertā valdījuma jēdziena analīzi visspilgtāk demonstrē noteikumi par paaugstinātās bīstamības avota valdītāja atbildību par nodarīto kaitējumu, kas paredzēta Latvijas PSR Civilkodeksa (turpmāk CK) 469. pantā. šī norma ar nelielām redakcionālām izmaiņām ietverta CL 2347. panta otrajā daļā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.12.1992. likumu. Atbilstoši Latvijas PSR civiltiesību zinātnei paaugstinātās bīstamības avota valdītājs ir „kā īpašnieks, tā arī cits likumīgs valdītājs”[24]. Atbilstoši šai teorijai valdījums ir „likumīgs titula valdījums”, kas „pamatojas uz valdījuma tiesībām, kam tādā gadījumā īpašnieks vai arī cita persona, kam manta nodota pēc līguma, administratīvā akta vai atrodas pie tās uz cita tiesiska pamata” [25]. No CL viedokļa lietot tādu jēdzienu kā likumīgs titula valdījums būtu pilnīgs absurds. CL paredzēts, ka valdījums var būt labāks vai sliktāks, var būt „tiesībām atbilstoša faktiskā vara” un valdītājs valda lietu „līdzīgi īpašniekam”, taču tas ne tikai nav identificējams ar īpašuma tiesībām, bet valdījuma strīdos nav pat pieļaujama atsaukšanās uz tiesībām, kā arī „no valdījuma vardarbīgā atņēmēja nav pieņemama nekāda īpašuma prasība”. šī atšķirība izpaužas arī terminoloģijā. Atšķirībā no CL, kur lietots jēdziens „tiesīgs valdījums”, CK lietots jēdziens „likumīgs valdījums”, kas CL nav sastopams. Pretējā stāvokļa apzīmēšanai atšķirībā no CL, kurā lietots prettiesīga valdījuma jēdziens, CK lietots nelikumīga valdījuma jēdziens, kas savukārt nav sastopams CL. Atbilstoši CK sistēmai, kas, kā demonstrēts iepriekš, nesaskata atšķirību īpašnieka un neīpašnieka valdījumā, atzīstot par likumīgu valdījumu jebkuru faktisko stāvokli, kas pamatots uz tiesībām, turpretim valdījums atbilstoši CL izpratnei nevar būt „likumīgs” vai „nelikumīgs”, jo, atšķirībā no CK, CL, pirmkārt, strikti norobežo valdījumu no turējuma (šai atšķirībai CK nepiešķir gandrīz nekādu nozīmi), otrkārt, CL paredz īpašu valdījuma kā faktiskā stāvokļa aizsardzības mehānismu, kā arī definē valdījumu kā priekšnoteikumu speciālam īpašuma tiesību iegūšanas veidam uz ieilguma pamata. Abi šie institūti ir CK sveši, tādēļ vārdu savienojuma „nelikumīgs valdījums” lietojums, turklāt atsaucoties uz konkrētām CL normām, kas šādu terminoloģiju neietver, ir nepareizs ne tikai no terminoloģijas viedokļa, bet arī pēc būtības. Neraugoties uz to, tiesām ir tendence izlasīt terminoloģiju, kuras nav likumā, bet kura acīmredzot joprojām eksistē tiesnešu apziņā kā iepriekšējā laika pārdzīvojums. „Nelikumīgu valdījumu likums neaizsargā” (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2001. gada spriedums civillietā Nr. SKC-1). Iepazīstoties ar spriedumu kopumā, ir acīmredzams, ka tiesa šo secinājumu attiecina nevis uz valdījumu kā īpašu faktisku stāvokli, bet gan uz lietas iegūšanas tiesisko pamatu, respektīvi, uz īpašuma tiesībām. Tādējādi valdījums tiek identificēts ar īpašuma tiesībām, turklāt sprieduma tēze ir pretrunā ar CL burtisko tekstu, kas paredz tieši pretējo - katru valdījumu likums aizsargā (CL 912. p.). Līdzīgā veidā tiesas ir tendētas „lasīt” CL normas, kas attiecas uz labticīgu valdījumu, dēvējot labticīgu valdītāju par labticīgu ieguvēju. Runa šai gadījumā nav vienkārši par pārskatīšanos, bet gan par nepareizi izprastu principu. šajos gadījumos ieguvēja labticīgums tiek aplūkots nevis kā valdījuma, bet kā īpašuma kategorija, proti, kā apstāklis, kura dēļ pret viņu nebūtu realizējama īpašuma prasība[26], un otrādi - nelabticīga ieguvēja tiesības, kā tas norādīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2001. gada civillietas Nr. SKC-435 tēzē, „nevar tikt aizstāvētas, atsaucoties uz ierakstu zemesgrāmatā”. Līdzīgi spriedumos Nr. SKC-5/2002.g., SKC-32/2002.g., SKC-91/2002.g., SKC-676/2002.g., SKC-31/2003.g., SKC-531/2003.g., SKC-521/2003.g., SKC-28/2004.g., SKC-124/2004.g. Tātad labticīga ieguvēja tiesības it kā varētu tikt aizstāvētas, atsaucoties uz ierakstu zemesgrāmatā. Ja tiktu pierādīts, ka atbilstoši Latvijas tiesību sistēmai īpašuma prasību nevar sekmīgi realizēt pret labticīgu ieguvēju, tad tiktu atrisināta pretruna starp „īstā īpašnieka” aizsardzības nepieciešamību un apgrozījuma interešu nodrošināšanu, aizsargājot labticīgu ieguvēju. Tieši šāda tendence nepārprotami izpaužas iepriekš minētajos spriedumos. Taču izrādās, ka atbilstoši CL īpašumu iespējams atprasīt no jebkura, arī labticīga ieguvēja (SKC-424/2001.g., SKC-180/2003.g., SKC-47/2005.g.), respektīvi, CL ne tikai neparedz labticīga ieguvēja kategoriju, bet arī neparedz labticīgam ieguvējam kaut kādu īpašu aizsardzību īpašuma strīdā, izņemot vienīgi ierobežotu atbildību par lietas nejaušu bojā eju prāvas laikā, kā arī tiesības prasīt derīgo izdevumu atlīdzināšanu. Tādējādi labticīgs valdītājs un labticīgs ieguvējs ir divas dažādas juridiskas kategorijas.

 

šīs kategorijas būtiski atšķiras viena no otras. Valdītāja labticīgums vai ļaunticīgums atbilstoši CL neietekmē īpašnieka iespēju atprasīt lietu ar īpašuma prasību, lieta jāatdod gan labticīgam, gan ļaunticīgam valdītājam, atšķiras vienīgi atbildētāja atbildība pret prasītāju (CL 1053.-1056.p.). Savukārt atbilstoši CK vindikācijas prasību nav iespējams realizēt pret labticīgu mantas ieguvēju, izņemot vienīgi gadījumus, ja šo mantu nozaudējis pats īpašnieks vai persona, kurai īpašnieks bija nodevis mantu valdījumā, vai arī, ja manta nozagta vienam vai otram, vai arī „izkļuvusi no viņu valdījuma pret viņu gribu citādā veidā” (CK 154. p.)[27]. Kā redzams, atšķirība starp valdījumu un īpašumu šajā gadījumā, ja arī pastāv, tad ļoti nosacīti. šajā gadījumā Latvijas PSR tiesību zinātne sekojusi vispārējai PSRS tiesību zinātnieku doktrīnai. Viens no šīs doktrīnas postulātiem ir tieši tas, ka attiecībā uz „sociālistisko īpašumu” ir uzskatāms par pilnīgi nepieņemamu buržuāziskajām tiesībām raksturīgais pastarpinātā un nepastarpinātā (Mittelbarer Besitz jeb turētājs Der Inhaber, viņš arī faktiskais valdītājs tatsächliche Besitzer) (BGB § 868) vai patstāvīgā un nepatstāvīgā (šveices Civillikuma § 920) valdījuma pretnostatījums[28]. Daļēji šāda jēdzienu nobīde izskaidrojama arī ar pārejas perioda īpatnībām, kā rezultātā daudzi sociālistiskajā likumdošanā sastopamie jēdzieni transponēti neatkarīgās Latvijas normatīvajos aktos. Tā, piemēram, labticīgā ieguvēja jēdziens norādīts likumā „Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”, ņemot vērā, ka šis likums pieņemts vēl pirms CL atjaunošanas. Atjaunojot CL, labticīgā ieguvēja jēdziens un tā ietekme uz denacionalizāciju netika koriģēta.

 

Skaidrs indikators tam, ka atšķirība starp autentisko un pašreizējo CL valdījuma tiesiskā regulējuma izpratni ir ne tikai terminoloģiska, ir tie gadījumi tiesu praksē, kad tiesa pieļauj iespēju, ka normas par valdījuma aizsardzību tiek piemērotas zaudētu īpašuma tiesību atjaunošanai, ko CL kategoriski izslēdz. Spilgta ilustrācija šādai situācijai ir Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2001. gada spriedums civillietā Nr. SKC - 435, kurā teikts: „Saskaņā ar CL 911. un 912. pantu no valdījuma izriet tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību un atņemta valdījuma atjaunošanu. šīs tiesības ir saistītas ar katru valdījumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir tiesīgas vai prettiesīgs, labticīgs vai ļaunticīgs. Katru valdījumu likums aizsargā, tieši uz šādiem pamatiem prasība arī celta, tādēļ nepamatota ir apelatora norāde uz to, ka īpašumu var atprasīt tikai ar īpašuma prasību.”[29] šajā gadījumā runa nav tikai par to, ka „ērtības labad” CL normas par valdījuma aizsardzību tiek piemērotas īpašuma prasībām, kas ir nepieļaujami. Iepriekš pieminētajā civillietā ir acīmredzams, ka prasītājam nemaz nebija iespējams īpašuma prasību celt, jo atbilstoši CL noteikumiem viņam nebija iespējams pierādīt savas īpašuma tiesības, jo tādas ne vienu brīdi nebija pastāvējušas. Minētajā lietā konstatējams, ka ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2000. gada 21. decembra spriedumu, kas šajā daļā stājies likumīgā spēkā, atcelts pašvaldības lēmums par denacionalizāciju uz tā pamata, ka denacionalizējamo namīpašumu bijušais īpašnieks, uz kura kādreiz pastāvējušo īpašuma tiesību pamata iesniegts denacionalizācijas pieteikums, vēl 1951. gadā pārdevis trešajām personām, bet 1961. gadā nama īpašums atkārtoti nacionalizēts, šoreiz kā īpašniekus norādot personas, kuras ieguvušas šo namīpašumu uz darījuma pamata. Tā kā līdz denacionalizācijai namīpašums atradās tikai pašvaldības valdījumā, bet ne īpašumā, pašvaldībai nav bijis prasījuma tiesību. Tas arī ir iemesls, kādēļ prasības pieteikumā, ko pašvaldības interesēs iesniedzis prokurors, ir atsauce nevis uz 1044. pantu, bet gan uz 911. un 912. pantu. Vēl jo dīvaināk, ka tiesa ignorēja arī noteikumus par prasības noilgumu, kas valdījuma aizsardzības gadījumā ir viens gads, turpretim īpašuma prasības gadījumā - desmit gadi. Visbeidzot ir pastāvējuši mēģinājumi konstruēt labticīga ieguvēja jēdzienu, pamatojoties uz noteikumiem par pirkuma līgumu (CL 2005., 2006. p.). Tomēr, kā izriet no minētajām normām, šajā gadījumā ir runa nevis par pirkuma līguma priekšmeta iegūšanu īpašumā kā darījuma sekām, bet tikai par paša darījuma sekām, respektīvi, par pušu saistībām, kas izriet no līguma sakarā ar tā izpildes neiespēju.

 

 

 

Ņemot vērā apsvērumu, ka normas par valdījumu kā īpašu faktisko stāvokli un par tā aizsardzību savā pašreizējā formā nevienu īpaši netraucē, jautājumu par tā reformu var uzskatīt par tīri hipotētisku. Tomēr šo normu atrašanās CL un it sevišķi to pretrunīgā interpretācija tiesu praksē, izmantojot nevietā un atrauti no konteksta, liecina, ka šāda reforma tomēr nepieciešama.

 

Ņemot vērā valdījuma tiesiskā regulējuma pašreizējo veidolu, iezīmējas divi iespējamie reformas ceļi - reanimācija un pilnīga atteikšanās no valdījuma kā īpaša stāvokļa aizsardzības mehānisma. Lai atjaunotu valdījuma aizsardzības mehānismu, kā jau minēts, nepieciešama atbilstoša procesuālā forma. Sākotnēji atbilstoši romiešu tiesību izpratnei valdījumu aizsargāja ar īpašiem interdiktiem, respektīvi, nosacītām pavēlēm. šāda interdiktu aizsardzības forma attīstījās pretora praksē, ņemot vērā to, ka viena no pretora funkcijām bija tieši policejiskās kārtības nodrošināšana.[30] Valdījuma aizsardzība pēc savas būtības bija fakta aizsardzība sabiedriskās kārtības un drošības interesēs. Turklāt šie interdikti izpaudās galvenokārt kā aizliegumi vai pavēles.[31] Līdztekus kārtības nodrošināšanai un patvaļas aizliegšanai interdiktu uzdevums bija fiksēt noteiktu pagaidu stāvokli, tā, piemēram, norādīt, kurš no strīdniekiem uzskatāms par valdītāju, un līdz ar to definēt iespējamo turpmākā procesa norisi, respektīvi, ja izraisās strīds par tiesībām, kas interdikta stadijā nav pieļaujams, valdītājs kļūst atbildētājs īpašuma strīdā attiecībā pret citu personu, kura, uzskatot sevi par īpašnieku, ceļ īpašuma prasību. Domājams, ka likuma frāze „tiesa valdījumu nekavējoties atjauno” izriet no svarīgā apstākļa, ka valdījuma aizsardzība notiek paātrinātā vienkāršotā procesā. Arī pirmskara literatūrā šāda prasība ir raksturota kā „interdiktu prasība”[32]. Mūsdienu paskaidrojumos norādīts, ka ar minēto „interdiktu prasību” jāsaprot valdījuma aizsardzības prasība[33]. šādas prasības problemātiskā daba literatūrā netiek aplūkota. Pašreiz, uzsākot jebkādu prasību, jāievēro vispārējie noteikumi, ko paredz Civilprocesa likums, ja vien nav paredzētas kaut kādas īpašas paātrinātas prasības izskatīšanas formas. Tas nozīmē, ka praktiski „interdikta prasība” ne ar ko neatšķirsies no jebkuras citas prasības, tādējādi šis apzīmējums tīri labi var iztikt bez mīklainā raksturojuma „interdikta”, ar kuru gan klasiskajās romiešu tiesībās, gan mūsdienās lielākoties saprot nevis lietas izskatīšanu pēc būtības, bet gan lietas iepriekšēju izskatīšanu (preliminary hearing, summary hearing). Ņemot vērā valdījuma īpatnējo dabu, no kuras izriet, ka valdījuma aizsardzības mehānisms pats par sevi raksturo valdījumu kā tiesību institūtu un otrādi - valdījums kā īpašs tiesību institūts ir aizsargājams īpašā kārtībā, teorētiski iespējams šo mehānismu noteikt gan materiālajās tiesību normās, taču tad tās neizbēgami būs ar procesuālu pieskaņu, gan arī procesuālajās normās, bet tādā gadījumā neizbēgami parādīsies arī materiāltiesiski aspekti. Neapšaubāmi, ka Latvijas CL regulētajam valdījumam ir gan materiāltiesiskais, gan arī procesuālais aspekts. Tā piemēram, normas par valdījuma aizsardzību paredz prasības robežas - no valdījuma vardarbīgā atņēmēja nav pieņemama nekāda īpašuma prasība (CL 923. p.). šis pats princips par possesorā un petitorā, jeb uz tiesībām balstītā prasījuma nesavienojamību Francijas normatīvajos aktos ir paredzēts nevis Civilkodeksā, bet gan Civilprocesa kodeksa 1265. pantā. No šīs pašas possesorā un petitorā prasījuma kategoriskās nesavienojamības, kas izriet no Latvijas CL, neizbēgami jāsecina, ka prasība par valdījuma atjaunošanu ir bez jebkādas patstāvīgas praktiskas nozīmes. Protams, ka persona, kurai atņemts valdījums un kura sevi uzskata par īpašnieku, izvēlēsies īpašuma prasību. Pretējs lēmums nozīmētu, ka šai personai nāktos rēķināties ar diviem procesiem, respektīvi, vispirms panākt atņemtā valdījuma atjaunošanu un rēķināties ar nepieciešamību vēlreiz iesaistīties strīdā par tiesībām uz lietu.

 

Līdztekus šim praktiskajam un ekonomiskajam apsvērumam ir vēl vairāki citi, kas var kalpot kā argumenti tam, lai atteiktos no valdījuma kā īpaši aizsargājama stāvokļa. Tā, piemēram, „ja no abpusējiem norādījumiem nevar noteikti pārliecināties, kurai pusei tajā laikā pieder tiesīgs valdījums, tad priekšroka dodama vecākam valdījumam, vai tam, kas dibināts uz tiesiska pamata” (CL 919. p.). „Tajā laikā” šai gadījumā var nozīmēt gan brīdi, kad atņemts valdījums, gan brīdi, kad iesniegta prasība, gan arī brīdi, kad šī prasība tiek izskatīta. Savukārt „vecākais valdījums” var būt trīsdesmit gadus, trīs nedēļas, trīs dienas, trīs stundas vecāks u. tml. šajā gadījumā, ja runa tiešām ir par kaut kāda faktiskā stāvokļa aizsargāšanu, tad tīri iekšējā nepieciešamība prasa kaut kādu papildu nosacījumu noteikšanu. Nereti tie ir faktiskā stāvokļa pastāvēšanas termiņi. Tā, piemēram, prasību atbilstoši Francijas Civilprocesa kodeksa 1264. pantam var iesniegt gada laikā no tā brīža, kad valdījums ir traucēts, turklāt, ja šis traucējums pastāvējis attiecībā pret personām, kuras mierīgi baudījušas valdījumu vai īpašuma tiesības ne mazāk kā gadu. Tas, ka CL nav norādītas valdījuma kvalificējošās pazīmes, tā, piemēram, faktiskās varas realizēšanas ilgums, ir viens no lielākajiem Latvijas valdījuma teorijas un prakses trūkumiem. šī iemesla dēļ daudzas vēsturiski pamatotas normas ir bez praktiska seguma. Tā, piemēram, kazuistiskais kustamu lietu varā ņemšanas dažādo izpausmju uzskaitījums CL 883. pantā ir vājš atbalsts faktiskā valdītāja noskaidrošanā, ņemot vērā, ka lietu ņemt savā varā var arī neskaroties tieši pie tās (CL 881.p.), it sevišķi vēl arī ņemot vērā, ka tas, kas valda lietu savā vārdā, tas var arī sākt to valdīt pēc sava ieskata cita vietā, kaut arī pēdējais nebūtu to ņēmis savā varā (CL 890. p.). Turklāt nav paredzēti nekādi izņēmumi apgrozījuma stabilitātei ļoti svarīgos gadījumos, tā, piemēram, rokas ķīlas gadījumā, kad iepriekš minētais valdījuma nodošanas paņēmiens, tā saucamais constitutum possesorium, ir ārkārtīgi bīstams, jo paliek apkārtējiem nemanāms. šādu gadījumu, piemēram, kategoriski izslēdz Zviedrijas likumdošana, ne tikai izslēdzot constitutum possesorium iespējamību, bet arī paredzot, ka pēc lietas nodošanas jāpaiet vismaz trīsdesmit dienām, pirms šādas lietas attiesāšana būtu pasargāta no kreditoru prasījumiem, kas vērsti pret personu, kura šādi nodevusi kustamas lietas valdījumu[34].

Nevar nepamanīt arī CL pastāvošo dīvaino paralēlismu. No vienas puses, virkne normu (CL 878.-895. p.), kas veltītas dažādiem partikulāriem valdījuma iegūšanas veidiem, no otras puses, ne mazāk izvērsta un detalizēta apakšnodaļa, kas veltīta īpašuma iegūšanai ar piegūšanu (CL 930.-986. p.), un vēl atsevišķi sadaļa par īpašuma iegūšanu ar nodošanu (CL 987.-997. p.). Tiesa, normas par īpašuma iegūšanu ar nodošanu satur atsauci uz normām par valdījuma iegūšanu (CL 990. p.). Tai pašā laikā daudzas normas atkārto jau iepriekš teikto, tā, piemēram, ja lieta jau atrodas ieguvēja valdījumā, tad tās pārejai viņa īpašumā pietiek ar attiecīgu iepriekšējā īpašnieka paziņojumu (CL 991. p.). šajā gadījumā „iepriekšējā īpašnieka paziņojums” konstituē gribu lietu „valdīt kā savu” (CL 886. p.).

šāda normu dubultošanās vēl būtu pieciešama, ja vien paralēlais regulējums neizraisītu grūti izskaidrojamas pretrunas, tā, piemēram, nekustamā īpašuma nodošana nav nepieciešama (CL 992. p.), turklāt nodošana vien vēl nenodibina nekustamā īpašuma ieguvējam īpašuma tiesību (CL 993. p.). šo normu kontekstā tomēr grūti izskaidrot, ko gan tādā gadījumā regulē norma, kas paredz, ka nekustamā īpašuma varā ņemšana notiek ne vien, kad ieguvējs ieiet tajā, bet arī, kad nodevējs uz to tikai norāda, ja nav nekādu dabisku šķēršļu ieiet šajā nekustamā īpašumā (CL 882.p.) - apstāklis, kas izraisījis disputus vēl pirmskara tiesu praksē[35].

Kā pārliecinošs arguments par labu viedoklim, ka bez valdījuma kā īpaša faktiskā stāvokļa tiesiskās aizsardzības mehānisma ir iespējams iztikt, kalpo tiesību sistēmas, kurās šāds mehānisms neeksistē - Francijas un Krievijas Federācijas Civilkodekss. Atsaukties uz Common Law sistēmu šajā kontekstā acīmredzot nav nozīmes, jo, ņemot vērā šīs sistēmas īpatnības, atšķirība starp īpašnieka un neīpašnieka valdījuma aizsardzību pret tā pārkāpumiem (trespassing) tāpat būs grūti pamanāma.

Valdījuma kā faktiskā stāvokļa aizsardzību pilnībā iespējams nodrošināt, izmantojot tikai procesuālus līdzekļus, pat ja CL attiecīgo normu par valdījumu kā faktisko varu nebūtu. šim nolūkam pilnībā pietiktu, ja Civilprocesa likumā ietvertu atsevišķu nodaļu piektajā sadaļā, kas paredz atsevišķu kategoriju lietu izskatīšanas īpatnības, šādiem gadījumiem paredzot īpašu pagaidu aizsardzību. Lai to paveiktu nepieciešams paredzēt divus pagaidu aizsardzības pasākumus: 1) aizliegt pārtraukt noteiktas darbības, kas vērstas uz pieteicēja valdījuma traucējumu; 2) noteikt pienākumu atdot patvarīgi atņemto lietu. šādu pasākumu veikšana ir iespējama gan pēc, gan arī pirms prasības celšanas, ja faktiskā stāvokļa atjaunošana atbilst tiesībām, respektīvi, atbildētāja rīcībā nav pierādījumu, ka tiesības uz lietu pieder nevis pieteicējam, kuram valdījums atņemts vai kura valdījums traucēts, bet gan personai, pret kuru piespiedu līdzeklis vērsts, tad tai tiktu dota iespēja noteiktā termiņā, ko nosaka tiesnesis (termiņš varētu būt ne ilgāks par trīsdesmit dienām līdzīgi pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanas gadījumā par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem), prasību iesniegt tiesā. šim tiesas noteiktajam termiņam notekot, pagaidu stāvoklis kļūtu par pastāvīgu. Savukārt prasības iesniegšanas gadījumā pagaidu stāvoklis saglabātos līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim vai līdz tiesvedības izbeigšanai.

Protams, nav nekāda pamata uzskatīt, ka valdījuma aizsardzība nevarētu turpināt pastāvēt tagadējā formā, taču tādā gadījumā tiktu saglabāts instruments, kura pielietošanas izmaksas acīmredzami pārsniedz rezultātu. Tāpat ir iespējams, saglabājot pašreizējās normas par valdījuma aizsardzību CL, ieviest grozījumus Civilprocesa likumā. Tas dotu iespēju realizēt valdījuma aizsardzību paātrinātā kārtībā, kaut arī tādā gadījumā saglabātos ierobežojums, kas paredz, ka no valdījuma vardarbīgā atņēmēja nav pieņemama nekāda īpašuma prasība, iekams no valdījuma izstumtais nav no jauna tajā ievests (CL 923. p.). Taču no šī priekšraksta nebūt neizriet, ka iepriekšējais stāvoklis noteikti atjaunojams prasības ceļā. Tādā gadījumā, ja vien valdījuma vardarbīga atņemšana nav pilnīgi nepamatots patvarības akts, bet daļa no strīda par īpašuma tiesībām, rezultāts - īstā īpašnieka noskaidrošana - tiktu sasniegts ievērojami ātrāk. Vienīgā nelaime, ka šādā gadījumā saglabātos nevēlamais paralēlisms, kāds CL pastāv valdījuma un īpašuma tiesiskajā regulējumā.

 

 

1.       Valdījuma teorijas plašākā nozīmē, t. i., valdījuma izpratne un tā piemērošana, vairāk vai mazāk pastarpināti saistīta ar valdījuma institūtu romiešu tiesībās.

 

2.       Salīdzinot ar vairumu mūsdienu tiesību sistēmu, Latvijas civiltiesībās valdījums ir salīdzinoši daudz lielākā romiešu tiesību ietekmē nekā citās valstīs. Valdījuma normatīvais regulējums Latvijas CL galvenokārt balstīts uz valdījuma teoriju, ko izstrādājis Savinjī.

 

3.       Nepieciešamība reformēt normas par valdījumu apzināta jau pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem, apspriežot toreizējā likumu krājuma Vietējo likumu kopojuma pārveidošanu un veidojot pašreiz spēkā esošo Latvijas 1937. gada CL. Jau toreiz tika izvirzīts priekšlikums atteikties no konservatīvās romiešu tiesību ietekmes un tuvināt valdījuma tiesisko regulējumu tam, kāds atrodams Vācijas un šveices likumos. Tomēr šie ierosinājumi netika ņemti vērā un pašreizējās tiesību normas par valdījumu gandrīz pilnībā atbilst tām, kas bija spēkā pirms 1937. gada.

 

4.       Viens no būtiskiem trūkumiem pastāvošajā valdījuma tiesiskajā regulējumā ir tas, ka valdījuma kā faktiskā stāvokļa aizsardzība nav pilnībā harmonizēta ar valdījuma kā īpašuma iegūšanas priekšnoteikuma uz ieilguma pamata tiesisko regulējumu. Turklāt ieilgums kā īpašuma tiesību iegūšanas priekšnoteikums, kas balstīts uz romiešu tiesību principiem, neņem vērā atšķirību kustamu un nekustamu lietu iegūšanā un tādējādi disonē ar pastāvošo nekustamo īpašumu publiskās reģistrācijas sistēmu (zemesgrāmatām).

 

5.       Tiesu praksē, kas atspoguļo Latvijas juristu tiesiskos uzskatus, negatīvu ietekmi uz tiesību normu par valdījumu piemērošanu ir atstājis paralēlisms, kas CL pastāv starp valdījumu kā tiesībām atbilstošu faktisko varu un īpašuma tiesībām. Tā rezultātā praksē valdījums nereti tiek identificēts ar īpašumu, un normas par valdījumu tiek piemērotas lietās par īpašuma prasību. šāda prakse nonāk pretrunā ar CL, kurā netiek pieļauta possesoro un petitoro prasījumu apvienošana vienā procesā.

 

6.       Ņemot vērā dziļo disonansi starp valdījuma tiesisko regulējumu CL un izveidojušos tiesu praksi, ir nobriedusi nepieciešamība pēc attiecīgo normu būtiskas pārveidošanas. Pārveidojumi ir iespējami divos virzienos - vai nu atjaunot valdījuma kā īpašā faktiskā stāvokļa aizsardzības mehānismu, nodrošinot atbilstošu procesuālo formu, vai arī pilnībā atteikties no valdījuma kā faktiskā stāvokļa tiesiskā regulējuma CL, tādējādi novēršot nevēlamo paralēlismu starp valdījuma kā īpašuma tiesībām atbilstošas faktiskas varas un īpašuma tiesību normām.

 

 

 

 

 

1.      Bernhardt, R. Real property in a nutshell. St. Paul, MN: West publishing company P.O. BOX 64526, 1991.

2.      Black’s Law Dictionary Seventh Edition. Editor in Chief Bryan A.Garner. St. Paul, Minn: West Group, 1999.

3.      Cvingmans, O. Valdīšana šo laiku tiesībās. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 7, 1926.

4.      Cvingmans, O. Valdīšana šo laiku tiesībās. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 8., 1926.

5.      D. 43, 26, 15, 4

6.      Dijk van, P., Hoof van, G.J.H. Theory and Practice of the European Convention on Human Rights. Second Edition. Boston: Kluwer Law and Taxation Publishers, Deventer, 1990.

7.      Ducmanis, K. No saskaldītās pagātnes uz vienoto tagadni Latvijas Civillikumos. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 1, 1938.

8.      Jourdan, S. Adverse Possession. Butterworths LexisNexis, 2003.

9.      Kalniņš, V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga : Zvaigzne, 1977.

10. Konradi, F., Walter, A. Civīllikumi ar paskaidrojumiem. Otrā grāmata. Lietu tiesības. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1935.

11. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2001. Rīga : Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2002.

12. Rasa, A. „Cerību uz īpašumu” tiesiskie aspekti (I). Likums un Tiesības, 10. sēj., Nr. 4 (104), 2008, aprīlis.

13. Senāta Civilā kasācijas departamenta 1938. gada spriedumi. Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums, spriedums Nr. 22, 1938.

14. Sinaiskis, V. Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. Rīga : Latvijas juristu biedrība, 1996.

15. Sinaiskis, V. Fakts un tiesības. Jurists, Nr. 7 (23), 1930, oktobris.

16. Strömholm, S. An Introduction to Swidish Law. Second Edition. Stockholm: Norstedts, 1988.

17. The European Court of Human Rights, CASE OF ANHEUSER-BUSCH INC. V. PORTUGAL (Application no. 73049/01), JUDGMENT, STRASBOURG, 11 January 2007.

18. Vēbers, J., Torgāns, K, šulcs, V. Padomju civiltiesības II. Rīga : Zvaigzne, 1986.

19. Vēbers, J. Padomju civiltiesības I. Rīga : Zvaigzne, 1979.

20. Višņakova, G., Balodis, K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Lietas. Valdījums. Tiesības uz svešu lietu. Rīga : Mans īpašums, 1998.

21. Vīnzarājs, N. Civiltiesību problēmas. Raksti (1932-1939) Sastādījis E. Kalniņš. Rīga : E. Kalniņa un V. Tihonova izdevums, 2000.

22. 1937. gada Latvijas Republikas Civillikums. Rīga : Latvijas Vēstnesis, 2006.

23. Венедиктов, А. В. Государственная социалистическая собственность. Москва-Ленинград : Издательство академии наук СССР, 1948.

24. Покровский, И.А. История римского права. Издание 4-ое. Петроград: Издание Юридического книжного склада «ПРАВО», 1918.

 

---