Rakstā aplūkoti galvenie intelektuālā īpašuma attīstības posmi Latvijā. Latvijā intelektuālā īpašuma praktiska ieviešana sākās pēc Latvijas de facto neatkarības atgūšanas, kad ar attiecīgu toreizējās valdības lēmumu tika nodrošināti priekšnoteikumi to preču zīmju pārreģistrācijai neatkarīgajā Latvijā, kuras šīs valsts teritorijā jau bijušas reģistrētas saskaņā ar PSRS likumdošanu. Savukārt, Latvijas likumdošana par intelektuālo īpašumu radās tikai neilgi pēc tam. Tās attīstības galvenie posmi ir – pirmo likumu pieņemšana 1993. gadā, likumdošanas izmaiņas, kas bija nepieciešamas, lai nodrošinātu Latvijas iestāšanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā (1999. gadā) un Eiropas Savienībā (2004. gadā). Konceptuālie pamati likumdošanā maz mainījušies. Tie ir: intelektuālā īpašuma aizsardzība uz reģistrācijas pamata (reģistrācijas sistēma), reģistrācija tiek nodrošināta pēc formālo reģistrācijas priekšnoteikumu izpildes. Netiek izvirzīta prasība pēc intelektuālā īpašuma objektu ekspertīzes pēc būtības (patenta novitāte, preču zīmes un dizainparauga sajaucama līdzība ar konkurējošiem objektiem). Vairāki intelektuālā īpašuma veidi vai nu netiek regulēti (domēnu vārdi, tirdzniecības noslēpumi, tiesības uz attēlu) vai arī regulēti nepilnīgi (sui generis datu bāzu tiesības).

Intelektuālā īpašuma jēdziens Latvijas tiesību zinātnē tika analizēts ievērojami vēlāk – aptuveni 10 gadus kopš stājās spēkā likumdošana, kas regulēja atsevišķus intelektuālā īpašuma veidus. Tiesību zinātnē un tiesu praksē joprojām dominē šaura īpašuma izpratne. Intelektuālo īpašumu daudzi tiesību zinātnieki neuzskata par pilnvērtīgu īpašuma objektu. Tiesā tiek apšaubīta atsevišķu intelektuālā īpašuma paveidu, piemēram, domēnu vārdu, kā īpašuma objektu pastāvēšana. Šāda doktrīna ir ne vien ir pretrunā ar jau nostabilizējušos praksi, tā, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, bet arī traucē intelektuālā īpašuma praktisku attīstību.

 

Atslēgvārdi: patents, preču zīme, dizainparaugs, autortiesības, ģeogrāfiskās norādes, Bernes konvencija, Parīzes konvencija, datu bāze, sui generis, pirātisms.

Intelektuālā īpašuma attīstības vēsture pēc Latvijas de facto neatkarības atjaunošanas ir ļoti īsa. Šajā gadījumā nav pamata retrospektīvai uz Latvijas Republikas attīstības 1918. – 1940.g. periodu, jo tā laika likumi netika atjaunoti. Toties intelektuālā īpašuma terminam kā tādam bija atslēgas vārda loma Latvijas ekonomikas transformēšanā no centralizētās valsts regulētās uz tirgus ekonomiku. Diskusija par pārveidojumiem īpašuma sistēmā sākās 1989.g. vasarā Latvijas PSR Augstākajā Padomē: „Ir nepieciešamas dažādas īpašuma formas, līdzvērtīgas, nepieciešama ekvivalenta apmaiņa, brīvs preču, pakalpojumu, intelekta tirgus”[i].

Vēsturiski pirmais avots – Latvijas Republikas Ministru Padomes lēmums „Par izgudrojumu, rūpniecisko paraugu un preču zīmju aizsardzības pagaidu kārtību Latvijas Republikā”[ii]. Tieši šo dokumentu var uzskatīt par atskaites punktu intelektuālā īpašuma atdzimšanā pēc Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas. Tieši ar šo lēmumu Latvijā iedibināti intelektuālā īpašuma rašanās priekšnoteikumi un šis īpašums burtiski tajā pašā brīdī arī radās, jo šis lēmums ir priekšnoteikums intelektuālā īpašuma tiesību reģistrācijas procesa „bumam”, kā to atspoguļo LR patentu valdes mājas lapā atrodamās ziņas, kas demonstrē patentu un preču zīmju reģistrācijas dinamiku ar krasu kāpumu tieši 1992. gadā (sk. Diagrammu nr. 1).

 

Diagramma nr. 1

 

Šī diagramma atspoguļo intelektuālā īpašuma spēku un vājumu Latvijas Republikā. Pirmkārt, diagramma demonstrē lēcienveidīgu kāpumu, kad īsā laikā reģistrēto intelektuālā īpašuma objektu skaits no nulles sasniedz vairākus tūkstošus, pēc tam daudzu sekojošo gadu garumā stabilizējoties ievērojami mazākos, visai mērenos apmēros. Otrkārt, diagramma demonstrē intelektuālā īpašuma aizsardzības asimetrisko raksturu. Tikai viena intelektuālā īpašuma segmenta daļa – preču zīmes – piedzīvo strauju kāpumu, turpretim pārējās paliek nemainīgi zemas. Zīmīgi, ka priekšnoteikumi „pārreģistrācijai” tika radīti vēl pirms izveidoti priekšnoteikumi „reģistrācijai”, jo attiecīgie likumi par preču zīmju un par patentu reģistrāciju šajā laikā vēl bija tikai tapšanas procesā. Jautājums – kā gan varēja pārreģistrēt jau eksistējošās „vecās” zīmes, ja nebija priekšnoteikumu šai reģistrācijas kārtībai. To iespējams izskaidrot vienīgi tā, ka jau no sākta gala par reģistrācijas priekšnoteikumu netika izvirzīta reģistrējamā intelektuālā īpašuma ekspertīze. Respektīvi, „vecās” zīmes „pārreģistrācija” notika, nemaz nerēķinoties ar iespēju, ka šī zīme, kas  varētu būt sajaucami līdzīga kādai vietējai zīmei, varētu šī iemesla dēļ tikt apstrīdēta vietējā tiesā, jo nedz apstrīdēšanas priekšnoteikumi, nedz procedūra vēl nemaz nepastāvēja.

Šī tendence atspoguļo Latvijas intelektuālā īpašuma „ekstraverto” dabu, kas izpaužas drīzāk kā reakcija uz citur, ārpus Latvijas notiekošiem procesiem, nekā šeit pat attīstīto inovāciju juridiska nostiprināšana - ārzemēs attīstītās preču zīmes tiek pārreģistrētas Latvijā galvenokārt kā importēto preču plūsmas un mārketinga instruments. Savukārt, pārējie intelektuālā īpašuma objekti, tai skaitā, vietējās zinātniskās jaunrades produktu viens no galvenajiem indikatoriem – patenti, faktiski nīkuļo.

Shematiski nav iespējams attēlot visu intelektuālā īpašuma objektu aizsardzību, jo daži no intelektuālā īpašuma objektiem, piemēram, autortiesības, datu bāzu tiesības (zināmās robežās arī dizainparaugs, kopš 2004.gada) „ir spēkā” un, tātad, tiek aizsargāti bez reģistrācijas. Taču arī uz šīm intelektuālā īpašuma attīstības jomām var attiecināt pieņēmumu, ka, vismaz intelektuālā īpašuma attīstības sākumposmā Latvija ir intelektuālā īpašuma produktu pasīva absorbētāja.

No visām intelektuālā īpašuma jomām visperspektīvākā Latvijai kā potenciālai inovāciju produktu eksportētājai varētu būt autortiesību (datorprogrammu) joma, tas ir, attiecībā uz intelektuālā īpašuma objektiem, kuri tiek aizsargāti neatkarīgi no to reģistrācijas. Taču šajā jomā potenciāls kavēklis ir pārlieku lielais akcents uz autora tiesībām (par sliktu patērētāja un darba pastarpinātā ieguvēja tiesībām skat. 2. nodaļu).

Salīdzinot ar iepriekšējo laikposmu, kad spēkā bija likumdošana, kas atzina tiesības uz privātu patentu tikai ierobežotā veidā (ar plašām valsts tiesībām realizēt piespiedu licenci), lielākoties ārzemju subjektiem[iii], uz ierobežotu objektu loku, nepieļaujot vielas, t.sk., zāļu, patentspēju[iv], un ierobežotā skaitā (10 gadu laikā, t.i., no 1942 -1952. gadam visā bijušajā PSRS izsniegti 385 patenti[v]), iespējams, būtu konstatējams nevis progress, bet regress, t.i., aizsargāto patentspējīgo izgudrojumu skaits bijušajā PSRS ietilpstošās Latvijas teritorijā varētu būt ievērojami lielāks, protams, ņemot vērā, ka tie nebija atsevišķiem indivīdiem piederoši, ar patentiem aizsargāti.

Tādējādi var rasties iespaids, ka intelektuālā īpašuma faktiskā attīstība no paša sākuma bijusi uz importu orientēta. Patiesie iemesli šādai tendencei varētu būt citi, tā, piemēram, nelielo patentu skaitu mēdz izskaidrot ar rūpniecības sabrukumu, nepietiekamo zinātnes finansējumu u.tml. Tomēr šī tendence ieprogrammēta arī pašā patentēšanas sistēmā, kas orientēta uz vāju patentu izsniegšanu (skat. 2. nodaļas d) apakšnodaļu).

 

Likumi par intelektuālā īpašuma atsevišķiem veidiem pieņemti 1993. gadā. Nākamais attīstības posms saistīts ar Latvijas iestāšanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā (1999. gads) un Eiropas Savienībā (2004. gads).

Latvijas 15.05.1993.g. likums „Par autortiesībām un blakustiesībām” atspoguļo eklektisku pieeju konceptuāliem jautājumiem. Tā, piemēram, saskaņā ar likuma 11. p. „par audiovizuāla darba autoriem tiek atzīts producents”, pie tam pēdējais definēts kā „persona, kura uzņēmusies saistības šādu (t.i. audiovizuālu – J.R.) darbu izgatavot”. Producents kā autors ir juridiska konstrukcija, kas sveša kontinentālās Eiropas tiesību sistēmai, savukārt, minētajā likumā sniegtā definīcija ir vienkārši tehnisks brāķis.

Savukārt 31.03.1993 Patentu likums jau tā sākotnējā redakcijā satur visus tos priekšnoteikumus vāja patenta izsniegšanai, kas raksturīgi arī 1995. un 2007. gada likumu redakcijai (skat. šīs nodaļas d) apakšnodaļu). Aptuveni tajā pašā laikā pieņemts arī Dizainparaugu aizsardzības likums (10.06.1993.g.), likums „Par augu šķirņu aizsardzību” (03.06.1993. g.), Pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju aizsardzības likums (12.03.1998. g.). Latvija 07.09.1993.g.atjaunoja savu dalību Parīzes konvencijā par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (Parīzes konvencija).

Ar 18.04.1995.g. LR Ministru Kabineta Rīkojumu nr. 197 „Par Latvijas Republikas klātbūtnes atjaunošanu Bernes konvencijā "Par literatūras un mākslas darbu aizsardzību"” saistītas vairākas līdz šim tiesību zinātnē neizpētītas problēmas. Pirmkārt, konstitucionālas dabas jautājumi, kas rodas gan saistībā ar īpatnējo formu – „klātbūtnes atjaunošanu”, uz Ministru Kabineta rīkojuma, nevis uz likuma pamata. Saskaņā ar LR Satversmes 68. p. visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana. Arī likums par Romā 1928. gada 2.jūnijā revidēto Bernes konvenciju par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, kas pieņemts 26.06.1936.g., kas nav atjaunots, bija pieņemts laikā, kad Satversmes darbība bija apturēta. Iznāk, ka tiesiski deformētā pievienošanās šai konvencijai, kas varbūt bija saprotama trīsdesmito gadu autoritāro režīmu gaisotnē, ir savā ziņā nodrošinājusi savu „kontinuitāti” ar minēto LR MK rīkojumu. Otrkārt, ir svarīgi noskaidrot, cik lielā mērā šīs konvencijas principi un normas ir piemērojami laikposmā pirms Latvijas „klātbūtnes atjaunošanas”, it sevišķi ņemot vērā tā laika autortiesību likumu kontekstu, kas ne visos gadījumos saskaņojams ar Bernes konvencijas principiem un normām.

Abi šie jautājumi ir savstarpēji saistīti. Trūkstot dziļākiem pētījumiem konstitucionālo un starptautisko tiesību jomā, ir neiespējami izdarīt kaut cik pārliecinošus secinājumus attiecībā uz šīs situācijas privāttiesiskajām sekām, tomēr, izmantojot savdabīgo teoriju vakuumu, var pieņemt, ka intelektuālā īpašuma institūta nodrošināšanas interesēs būtu labāk apstiprinoši atbildēt uz abiem no šīs situācijas izrietošajiem jautājumiem, respektīvi, gan uz pirmo jautājumu, vai Latvijas dalība Bernes konvencijā, neraugoties uz minētajiem defektiem, atzīstama par pietiekamu, lai šīs konvencijas normām būtu piešķirams augstāks spēks, salīdzinot ar nacionālajiem, ar šīm normām pretrunā esošiem likumiem, kā arī uz otro – vai tāds pats princips pielietojams arī attiecībā uz likumu normām, kas bijušas spēkā pirms Latvijas „klātbūtnes atjaunošanas”. Pie tam šis princips būtu attiecināms gan uz tām normām, kas pieņemtas pēc Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas, gan arī uz iepriekšējā perioda likumdošanu. Šāds pieņēmums varētu balstīties uz ideju par pirmskara Latvijā pastāvējušā tiesiskā režīma kontinuitāti. Pats par sevi saprotams, ka šeit izteiktajiem secinājumiem ir nepieciešams dziļāks pamatojums, kas iziet ārpus šī raksta ietvariem.

Vērtējot divpusējo starpvalstu līgumu ietekmi uz intelektuālā īpašuma tiesībām, svarīga ietekme uz Latvijā veikto pētījumu aizsardzību bija faktam, ka tika noslēgts Latvijas Republikas un Amerikas Savienoto Valstu līgums par tirdznieciskajām attiecībām un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību (spēkā no 20.01.1995.g.). Pēdējais, kaut arī paredz divpusējas saistības, praksē, saprotamu iemeslu dēļ, radījis ievērojami plašākas saistības Latvijai attiecībā uz ASV patentu aizsardzību Latvijā, kas tiek piešķirta „vismaz uz 20 gadiem, sākot no patentpieteikuma iesniegšanas datuma, vai uz 17 gadiem, sākot no patenta izsniegšanas datuma” (4. pants), kā arī „Līgumslēdzēja Puse nodrošinās pārejas perioda aizsardzību produktiem, kas ietver sevī objektus, kuri pirms 1992. gada 28. februāra nebija patentējami” (5.pants). Šāda saistība apmierināma, ja „patentu uz produktu izsniegusi otra Līgumslēdzēja Puse, balstoties uz pieteikumu, kas ticis iesniegts divpadsmit mēnešus vai vairāk pirms datuma, kad kļuva iespējama attiecīgā objekta patentaizsardzība, bet ne agrāk par 1984. gada 28. februāri”. Tādējādi šis līgums nodrošināja retroaktīvu Latvijas patenta tiesību attiecināšanu uz ASV patentiem.

Nākamais posms likumdošanas attīstībā intelektuālā īpašuma jomā saistīts ar 1999. gadu, kad Latvija kļuva Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībvalsts, un pēc tam – ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2004.gadā dalība PTO izraisīja nepieciešamību nodrošināt ģeogrāfisko norāžu aizsardzību. Tiesa gan, ģeogrāfisko norāžu aizsardzības pienākumu noteic arī Parīzes konvencija. Parīzes konvencijas 1. panta otrajā daļā citu intelektuālā īpašuma aizsardzības objektu vidū mi­nēti arī “norādījumi uz izcelsmi vai izcelsmes vietu nosaukumi”. Parīzes konvencijā arī norādīts uz atšķirībām starp preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, uzsverot: „kā preču zīmes nedrīkst reģistrēt zīmes, kas norāda uz preces izcelsmes vietu” (6. quinquies pants B, 2. apakšpunkts). Parīzes konvencijā paredzēts arī aizsar­dzības mehānisms, proti, preču, kas satur maldinošas norādes par to izcelsmi vai izgatavotāju, konfiskācija (10. pants). Maldinošas norādes par preču izcelsmi attiecas tieši uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību. Saskaņā ar Parīzes konvencijas 19. pantu Eiropas Savienības dalībvalstis saglabā tiesības noslēgt savā starpā atsevišķas īpašas vienošanās rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai, ja vien tās nav pretrunā ar šīs konvencijas normām.

Latvijas likumdošanā ģeogrāfisko norāžu aizsardzību pirmo reizi paredzēja likums „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” (spēkā no 15.07.1999. g.). Savukārt, ar iestāšanos ES Latvijai saistošas kļuva regulas par ģeogrāfisko norāžu aizsardzību. Ģeogrāfisko norāžu aizsardzībai ES ir arī plašāks konteksts. Madrides nolīgums “Par represijām pret viltotām vai maldinošām izcelsmes norādēm uz precēm” noslēgts 1891. gadā vienlaikus ar plašāk pazīstamo Madrides nolīgumu “Par zīmju starptautisko re­ģistrāciju”, kuru papildinājis Madrides nolīguma “Par preču zīmju starptautisko reģistrāciju” 1989. gada 27. jūnija Madrides proto­kols, kam pievienojusies arī Latvija ar 1999. gada likumu (spēkā no 17.09.1999. g., publicēts: Latvijas Vēstnesis. - 1999. - 17. sept. - Nr. 305/307). Madrides nolīguma par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm 1. panta pirmā daļa paredz valstu tiesības konfiscēt jebkuras preces, uz kurām atrodama maldinoša norāde, no kuras izriet, ka viena no nolīguma dalībvalstīm vai vieta, kas atrodas šajā valstī, ir tieši vai netieši norādīta kā izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta, ja šādas preces tiek importētas jebkurā citā nolīguma dalībvalstī.

Starptautiskā - Stresas konvencija par izcelsmes vietu nosau­kumiem un izcelsmes norādēm uz sieriem noslēgta 1951. gadā. Šai konvencijai gan ir tikai vēsturiska fakta nozīme, jo tās saturs laika gaitā inkorporēts Eiropas Komisijas regulās, kas secīgi nomainījušas cita citu, arī pašreiz spēkā esošā 2006. gada 20. marta regula ģeo­grāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai lauksaimniecības produktiem un uzturvielām Nr. 510/2006.[vi]

Lisabonas vienošanās par izcelsmes vietu nosaukumiem noslēgta 1958. gadā. Izcelsmes vietu nosaukumi (Appellations of Origin) šajā dokumentā definēti kā tādas valsts, reģiona vai vietas ģeogrāfiskais nosaukums, kas kalpo, lai apzīmētu produktu, kura kvalitāte un rak­sturīgās iezīmes piemīt vienīgi vai galvenokārt ģeogrāfiskās vides dēļ, ietverot gan dabiskos, gan cilvēciskos faktorus. Atšķirībā no iepriekš minētās Stresas konvencijas, kuras noteikumi kļuvuši par Eiropas Savienības iekšējām normām, Lisabonas vienošanās dalīb­nieku spektrs ir visai daudzveidīgs. Pirmās valstis, kas ratificēja Lisabonas vienošanos, bija Kuba, Haiti, Francija, Izraēla, Meksika un Portugāle. Lisabonas konvencija paredzēja izcelsmes vietu no­saukumu starptautiskās reģistrācijas mehānismu. Pamatojoties uz to, reģistrētas 844 izcelsmes vietas norādes, no kurām 774 joprojām ir spēkā.[vii]

Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai Eiropas Savienībā ir līdzīga sistēma, paredzot vispārēju regulējumu lauksaimniecības un pārtikas produktiem, izņemot stipros alkoholiskos dzērienus un vīnus, kā arī, nodrošinot pastiprinātu aizsardzību alkoholiskajiem dzērieniem. Attiecībā uz lauksaimniecības un pārtikas produktiem pašreiz ir spēkā 2006. gada 20. marta Eiropas Padomes regula Nr. 510/2006, attiecībā uz stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem - Eiropas Padomes 1989. gada 29. maija regula Nr. 1576/89, attiecībā uz vīniem - Eiropas Padomes 1999. gada 17. maija regula Nr. 1493/1999. Pēdējo divu regulu satura detalizēts izklāsts sniegts V. Mantrova publikācijā.[viii] Papildinātā un atjaunotā 2006. gada regula attiecībā uz lauksaimnie­cības un pārtikas produktiem publicēta Eiropas Savienības oficiālajā žurnālā (OJL 93/12 31.3.2006.). Regula Nr. 1576/89 satur II pielikumu, kurā iekļautas arī Latvijas pieteiktās ģeogrāfiskās norādes: Rīgas Melnais Balzams, LB Vodka, LB Degvīns, Rīgas Degvīns, Allažu Ķimelis un Latvijas Dzidrais.

Līgums “Par pievienošanos Eiropas Savienībai” (Pievienošanās līgums), kas tika parakstīts 2003. gada 16. aprīlī Atēnās un kura ko­pējais apjoms ir aptuveni 5800 lapas, vienā no četriem pielikumiem, kuri attiecas uz visām kandidātvalstīm, nosaka Eiropas Savienības sekundāro tiesību aktu (lēmumu, direktīvu, regulu) tehniskos pielā­gojumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu šo tiesību aktu pie mē­rošanu pēc jauno dalībvalstu pievienošanās ES. Šajā pielikumā ir noteikti tehniskie pielāgojumi tiesību aktos, kas regulē brīvas preču aprites, personu pārvietošanās un pakalpojumu sniegšanas brīvību; uzņēmējdarbības tiesību, konkurences politiku; lauksaimniecības, zivsaimniecības, transporta politikas, nodokļu po­litikas, statistikas, sociālās politikas un nodarbinātības, enerģētikas jomu. Šis pielikums paredz arī īpašus nosacījumus attiecībā uz preču zīmju tiesībām, ģeogrāfiskas izcelsmes norādēm, dizainparaugiem, augu šķirnēm un patentiem[ix].

Pirmā literatūra par intelektuālo īpašumu Latvijā parādījās ievērojami vēlāk. Šī iemesla dēļ likumu izstrādāšanai nebija nekādu teorētisku priekšnoteikumu, tikai vispārīgi priekšstati, ka šāda likumdošana jāveido. Trūka arī jebkādu orientieru svarīgu konceptuālu jautājumu izlemšanai. Jebkura intelektuālā īpašuma likumdošanas veidošanas procesā ir svarīgi izlemt:

                                    a)      par aizsardzības formām (reģistrācijas vai lietošanas sistēma);

                                    b)      par aizsardzības prioritātēm (subjekta vai lietotāja prioritāte);

                                    c)      par darbu pastarpinātajiem ieguvējiem (works for hire);

                                   d)      reģistrācijas priekšnoteikumi.

Attiecībā uz pirmo jautājumu atbilde radās it kā pati no sevis. Bez īpašas teorētiskas apspriešanas tika pieņemta reģistrācijas sistēma attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma objektiem – preču zīmēm, patentiem, dizainparaugiem, augu šķirnēm – bet attiecībā uz autortiesībām, arī kā pašsaprotams, likumā tika iestrādāts Bernes konvencijā noteiktais princips, ka autortiesību nodibināšanai nav nepieciešamas nekādas formalitātes. Ar Latvijas tiesību sistēmas piederību romāņu-ģermāņu tiesību lokam šim faktam, visticamāk, nav ne mazākā sakara. Drīzāk jau izšķiroša nozīme bija tam apstāklim, ka lielākā daļa no darba grupas locekļiem, kas veica pirmo likumprojektu izstrādi, kļuva par patentu pilnvarotajiem, bet mazākā – par jaunizveidotās Patentu valdes atbildīgiem darbiniekiem. Pateicoties šim apstāklim intelektuālā īpašuma reģistrācijas procedūra tika iedarbināta savlaicīgi un, kā redzams no iepriekš norādītās diagrammas, noritējusi veiksmīgi. Cita lieta, vai reģistrētās tiesības bija vairāk vai mazāk vērtīgas (skat. c) apakšnodaļu). Tajos gadījumos, kad atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības iegūst spēku neatkarīgi no reģistrācijas, tā, piemēram, plaši pazīstamas preču zīmes tiesības.

Daudz sarežģītāks izrādās jautājums par aizsardzības prioritātēm. Intelektuālā īpašuma gadījumā pastāv pretruna starp intelektuālā īpašuma subjektiem (īpašniekiem ) un lietotājiem. Intelektuālā īpašuma tiesību absolūtais monopols ir pretrunā ar sabiedrības ieinteresētību izmantot jaunrades produktus. Parasti šo pretrunu atrisina ar t.s. piespiedu licences palīdzību[x].

Šajā jomā atšķiras pat terminoloģija. Autoru īpašuma tiesību aizstāvji norāda uz šiem ierobežojumiem kā uz “izņēmumiem”. Savukārt lietotāju tiesību aizstāvji norāda uz “lietotāju tiesībām” vai pat uz “publikas tiesībām”.[xi] Jautājums par lietotāju tiesībām ir cieši saistīts ar autora personisko, jeb morālo tiesību realizācijas apjomu. Izteikta lietotāja ierobežošanas tendence par labu autora aizsardzībai iet roku rokā ar autora absolūto tiesību rīkoties ar viņa radošās darbības produktu. Visspilgtāk personiskās tiesības savu izpausmi rod autortiesību koncepcijā, kas atzīst autora tiesības uz darba atsaukšanu.

Tiesības uz darba atsaukšanu ir tiesības pieprasīt, lai darba izmantošana tiktu pārtraukta. Literatūrā tiesība atsaukt darbu raksturota kā absolūta, respektīvi, “autora vēlme to īstenot ir saistoša gan personām, kurām ar autoru ir nodibinātas līgumiskās attiecības (piemēram, izdevējs), gan arī visām pārējām personām. Tiesība atsaukt darbu sniedz autoram likumīgu iespēju vienpusēji atkāpties no līgumos noteikto saistību izpildes.”[xii] Šīs tiesības, ko atzīst kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas, un kas ir svešas angļu-amerikāņu tiesībām, dažādās valstīs ir ar ļoti atšķirīgu apjomu tieši tā iemesla dēļ, ka šo tiesību daba ir absolūta, taču tai pašā laikā tā ir nesamierināmā pretrunā ar pašu intelektuālā īpašuma koncepciju, jo šīs tiesības pieder personisko jeb morālo tiesību kategorijai, kuras to neatsavināmā rakstura dēļ neļauj tās ietvert intelektuālā īpašuma koncepcijā. Pretstatā vairākām citām personiskajām tiesībām, tā, piemēram, tiesībām uz vārdu, uz darba neaizskaramību u.c., tiesības uz darba atsaukšanu nav pat tieši pieminētas Bernes konvencijā norādīto autora tiesību vidū. Netieši tiesības uz darba atsaukšanu var atvasināt no citām autora personiskajām tiesībām, piemēram, tiesībām izlemt darba juridisko likteni. Sava absolūtā rakstura dēļ tiesības uz darba atsaukšanu var nonākt pretrunā ar paša autora noslēgtiem līgumiem par darba lietošanu. Kaut gan šādos apstākļos darba lietotāja pielīgtās tiesības aizsargā tiesība prasīt no autora atlīdzināt zaudējumus, kas radušies sakarā ar darba atsaukšanu, šīs tiesības praktiski var izrādīties nesamērojamas, jo autoram kā fiziskai personai var nepietikt līdzekļu ar darba atsaukšanu nodarīto zaudējumu segšanai. Šī iemesla dēļ tiesības uz darba atsaukšanu parasti ir ar likumu dažādi ierobežotas, tā, piemēram, to izlietošana nav iespējama attiecībā uz dažiem specifiskiem darbu veidiem, piemēram, uz datorprogrammām, kolektīviem darbiem, kas ir daudzu autortiesību konglomerāts, piemēram, filmas, pārraides u.tml.

Tiesības uz darba atsaukšanu normāli nav izmantojamas jebkuru iemeslu dēļ, tā, piemēram, vācu likumdošana paredz, ka darba atsaukšana var tikt izdarīta vienīgi tad, ja autoram vairs nav pieņemams tā saturs, kas neatbilst viņa personiskajiem uzskatiem vai principiem. Itālijas likumi savukārt paredz, ka darba atsaukšana var notikt “nopietnu morālu iemeslu” dēļ. Tas pats attiecas arī uz Franciju.[xiii] Likumdošanā var būt paredzēti ierobežojumi darba atsaukšanai specifiskiem autoru darbu veidiem, nosakot, ka šīs tiesības neattie­cas, piemēram, uz filmām (Vācija), datorprogrammām (Krievijas Federācija) vai arī, ka šīs atsaukšanas tiesības attiecībā uz datorpro­grammām ir spēkā tikai tad, ja tā speciāli paredzēts līgumā (Fran­cija).

Atbil­stoši Anglijas likumam tiesības pieprasīt, lai autora vārds tiktu norā­dīts uz katra darba eksemplāra, neattiecas uz datorprogrammām.[xiv] Apstākļos, kad šādi ierobežojumi autora nemantisko tiesību izlietošanai netiek noteikti, iespējama pilnīgi patvarīga šo tiesību izlietošana par ļaunu lietotājam. Tātad, samēram starp autora un lietotāja tiesībām ir svarīga nozīme.

Latvija spilgti izceļas citu valstu vidū ar to, ka neviens no šāda tipa ierobežojumiem mūsu likumdošanā nav sastopams. Šāda situācija nereti padara lietotāju par atsevišķa autora impulsīvas rīcības ķīlnieku. Gala rezultātā cietēji aizvien ir paši autori. Pastāvot iespējai izvēlēties starp Latvijas un kādas citas valsts autoru, pēdējam tirgū būs priekšrocība, jo, ņemot vērā, ka šī autora tiesības uz darba nemotivētu atsaukšanu būs saprātīgi ierobežotas lietotāju interesēs, tas labāk nodrošinās garantētu un neierobežotu darba lietošanu. Pie tam situācijas paradokss ir tāds, ka tieši sava neatsavināmā rakstura dēļ tiesības uz darba atsaukšanu, kas Latvijas autora gadījumā pazemina viņa konkurētspēju, piemēram, datorprogrammu izstrādātāju tirgū, ir kaut kas tāds, ko pats autors nekādi nevar ierobežot, jo attiecīgu vienošanos tiesā nāktos atzīt par spēkā neesošu.

Protams, ka intelektuālā īpašuma likumdošanas veidošanas procesā, it sevišķi toreiz dominējošā "laissez-faire" jeb pilnīga ekonomiskā un juridiskā liberālisma gaisotnē priekšroka instinktīvi tika dota autora absolūtu, neierobežotu tiesību koncepcijai, kurā saprātīgiem ierobežojumiem publikas interesēs parasti tika ierādīta ļoti pakārtota loma. Tā, piemēram, nedz pirmajā (1993) nedz otrajā (1999) autortiesību likumā neatrodam nekādus ierobežojumus tiesību uz darba atsaukšanu realizācijā nedz attiecībā uz datorprogrammām, nedz attiecībā uz kolektīviem darbiem vispār vai datu bāzēm īpaši. Tāpat nepastāv ierobežojumi autora tiesībām tikt norādītam par autoru. Konsekventi piemērojot šīs tiesības, jebkurai datorprogrammai būtu jābūt izraibinātai ar dažādo autoru uzvārdiem no vienas vietas. No šādas situācijas mūs glābj tikai apstāklis, ka, līdzīgi neskaitāmiem citiem gadījumiem, pastāv atšķirība starp teorētisko normas priekšrakstu un tās praktisko pielietojumu. Daļēji tas izskaidrojams arī ar to, ka autori nav apzinājuši neierobežotās manipulēšanas potenciālu, kas ielikts likumdošanā attiecībā uz specifiskiem tiesību objektiem, tādiem, kā datorprogrammas un datu bāzes. Latvijas īpatnējā situācija var „atspēlēties” tieši uz Latvijas autoriem. Ārzemju autoru darbu iegāde, kas notiek ar dažādu aģentūru starpniecību, tiek aplūkota kā jebkuras preces iegāde, kur tiesības uz darba atsaukšanu nemaz neņem vērā[xv].

Jāņem vērā, ka šāda sistēma var izrādīties nederīga, slēdzot līgumu par tāda darba izmantošanu, kas savu pirmpublicējumu piedzīvojis Latvijā. Latvijas juridiskajā literatūrā darba nodošana gan raksturota kā cesija, taču, tā kā jāņem vērā, ka, slēdzot līgumu pa tāda darba izmantošanu, kas savu pirmpublicējumu piedzīvojis Latvijā, citētais autors norāda, ka „viss tālāk iztirzātais attiecas tikai uz mantiskajām tiesībām” [xvi]. Bet ja tā, tad arī nav nekāda pamata dēvēt šādu „mantisko” tiesību nodošanu par cesiju, jo darījums ir atsaucams, bet pati tiesība – nesaraujami saistīta ar cedenta personu, tātad, nav cedējama CL izpratnē (CL 1799.p.).

Ņemot vērā, ka vienīgi fiziska persona ir spējīga veikt intelektuālu jaunradi, juridiskām personām nav iespējams iegūt intelektuālā īpašuma tiesības balstoties uz autorību. Izņēmums attiecas vienīgi uz sui generis datu bāzu veidotāja tiesībām. Savukārt jautājums par to, kādā veidā un vai vispār juridiska persona iegūst intelektuālā īpašuma tiesības, ir viens no centrālajiem intelektuālā īpašuma teorijā.

Sākotnēji likumdošanā neatrodam konsekventu nostāju jautājumā par juridisko personu intelektuālā īpašuma tiesībām un to rašanās pamatu.

Iepriekšējā apakšnodaļā minēto iemeslu dēļ jebkurš darījums, ar kuru autortiesības nodotas citai personai (pastarpināti iegūtās autortiesības), iegūst beznosacījuma atsaucama darījuma raksturu. Līdzīga situācija ir attiecībā uz darba līguma pamata iegūtajām tiesībām. Visos gadījumos, izņemot vienīgi algota darbinieka izstrādātas datorprogrammas (atbilstoši 1999., bet ne 1993. gada likumam), pastāv prezumpcija, ka šaubu gadījumā šīs tiesības saglabājas nevis darba devējam, bet autoram.

Arī attiecībā uz reģistrācijas ceļā iegūstamo tiesību iegūšanas nosacījumiem likums kopš paša sākuma paredzēja gandrīz vai neierobežotu liberālismu. Visspilgtākā šāda veida liberālisma izpausme ir atteikšanās no patenta, preču zīmes, dizainparauga ekspertīzes pēc būtības. Darba grupas ierosinājums – neveikt patentu ekspertīzi attiecībā uz patenta pieteikuma atbilstību tehnikas līmenim (aizbildinoties ar resursu trūkumu) – tika iestrādāts 1993. gada Patentu likumā, kas saglabājās arī 1995. un 2007. gada Patentu likumā. Šim ierosinājumam bija tālejošas sekas.

Pirmkārt, vāju patentu reģistrēšana. No paša sākuma bija skaidrs, ka, šādā veidā izskatot patentu pieteikumus, tiks reģistrēti vāji patenti, kuri viegli apstrīdami, atsaucoties uz iepriekšējo tehnikas līmeni. Aizsargāt patentu pret iepriekš reģistrētu patentu tiesībām ir praktiski neiespējami, ja šo tiesību esamība nav pat pārbaudīta, reģistrējot patentu. Tā arī izrādījās. Tādējādi patents jau no paša privātu patentu reģistrācijas sākuma netika uztverts kā reāli aizsargājams īpašuma tiesību objekts. Vērtīgi bija tikai patenti, kas jau reģistrēti ārzemēs, un, tātad izturējuši prioritātes testu, un kas savu vērtību saglabāja arī pēc to attiecināšanas uz Latviju.

Otrkārt, valsts „atbrīvošana” no pienākuma nodrošināt priekšnoteikumus patentu ekspertīzei, jo, ņemot vērā, ka atkritusi nepieciešamība salīdzināt patenta pieteikumu ar esošo tehnikas līmeni un – līdz ar to – nepieciešamība akumulēt datus par esošo tehnikas līmeni, t.i. darbību, ar ko parasti tiek pamatotas patenta reģistrēšanas izmaksas (valsts nodeva), vienīgais attaisnojums šādu izmaksu iekasēšanai kļūst budžeta papildināšana. Rezultātā Patentu valde kopš tās nodibināšanas brīža tika uzlūkota par „slaucamu govi”, kuras galvenā, ja ne vienīgā funkcija ir nodrošināt ienākumu budžetā, un – kā viens no neizbēgamiem blakus produktiem – jebkāda pamatojuma trūkums papildus finansēšanai nākotnē. Rezultātā LR Patentu valde pēc darbinieku skaita salīdzināma vienīgi ar Islandes patentu iestādi un ir ievērojami mazāka par pārējās Baltijas valstīs esošajām iestādēm. Pats par sevi saprotams, ka arī budžeta ienākuma kopīgo dinamiku šāda situācija neveicināja, jo, trūkstot atbilstošiem stimuliem, reģistrēto patentu skaits gadu gaitā palicis konstants lielums).

Treškārt, šāda attieksme radīja vēl vienu papildus „smadzeņu izžūšanas” (brain drain) faktoru, kas iztrūkst citās post-komunisma valstīs – inovāciju aizplūšanu uz ārzemēm pat arī tādā gadījumā, ja „smadzenes” t.i. pats izgudrotājs, paliek Latvijā. Zemajam reģistrēto patentu skaitam ir dažādi skaidrojumi – rūpniecības panīkums, zems zinātnes finansēšanas līmenis utt. Pētījumi par katra individuāla faktora ietekmi nav veikti. Tomēr ir skaidrs, ka apstāklis, ka patentam, kas reģistrēts Latvijā, ir nesalīdzināmi vājākas izredzes tikt aizsargātam pret jebkuru prasību, kas pamatota uz agrāk reģistrēta patenta pretenzijām, var būt viens no apsvērumiem, kas varētu likt izgudrotājam izšķirties par labu patenta reģistrēšanai jebkurā valstī, kur patentspēja tiek pārbaudīta ekspertīzes ceļā, par sliktu Latvijai, kur šāda ekspertīze netiek veikta. Tādēļ nevienu nevar pārsteigt ziņa, ka Latvija atpaliek arī inovāciju ziņā. Saskaņā ar Pasaules Ekonomikas foruma pētījumu par globālo konkurētspēju, Latvija pēc šī rādītāja ieņem 36. vietu, par 11 pozīcijām atpaliekot no Igaunijas un par četrām vietām apsteidzot Lietuvu.[xvii]

Ceturtkārt, trūkstot patentu ekspertīzes bāzei, Latvijā ir ļoti vājas izredzes sekmīgi aizsargāties pret patentu, kas reģistrēts citā valstī un attiecināts uz Latviju, pat ja, atbilstoši šeit pastāvošajam tehnikas līmenim, tas nebūtu atzīstams par jaunu un, tātad, būtu apstrīdams. Nereti šāds patents pat varētu izrādīties Latvijā veikta pētījuma rezultāts, kas „emigrējis”, piemēram, deviņdesmitajos gados kopā ar kādu no pētījuma veicējiem, un tagad atgriezies ārzemēs reģistrēta un uz Latviju attiecināta patenta veidā, lai – aizšķērsotu ceļu šī paša pētījuma līdzautoriem Latvijā, vai arī, ja uz tā paša pētījuma bāzes izgatavotais izstrādājums tiek eksportēts – nobloķētu šī izstrādājuma importu valstī, uz kuru šis patents attiecināts. Normāli šādā situācijā būtu iespējama šāda patenta apstrīdēšana, pamatojoties uz to, ka tas nepārsniedz iepriekšējo tehnikas līmeni, konkrēti, ir Latvijā veiktā pētījuma rezultāts. Taču, trūkstot jebkādai kvalitatīvas izpētes iespējai, ko normāli nodrošinātu patentu iestādes ekspertīzes bāze, šāda procesa uzsākšana, pie tam vēl citas valsts jurisdikcijā, nozīmētu aklu virzību pilnīgi nezināmā sfērā, riskējot ne tikai ar paša patenta apstrīdētāja resursiem, bet arī ar iespēju, ka zaudētas prāvas gadījumā tiesāšanās izdevumus varētu piedzīt apstrīdētā patenta īpašnieks. Jāpiezīmē, ka pēdējais līdzīgu risku neuzņemtos, jo Latvijas procesuālā likumdošana, kas pieļauj tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu tikai Tieslietu Ministrijas noteikto likmju apjomā, padara šādu izdevumu piedziņu, piemēram, advokāta takses apjomā, par pilnīgi bezjēdzīgu pasākumu, pat ja citādi patenta apstrīdēšanas izredzes varētu izrādīties labas. Šis jau sākotnēji likumdošanā iestrādātais vājums izrādījās jo grūtāk pārvarams, jo ilgāk tas turpinās – jo plašāk izplatās „sliktā ziņa” par patenta vājumu, jo zemāka motivācija „ārstēt” šo cēloni, un vienlaikus – tieksme reģistrēt jaunus patentus, t.i., vienīgā mūsu valsts teritorijā strādājušā Nobela prēmijas laureāta Ostvalda atklātais process, kas neizbēgami paātrinās (Ostwald’s ripening), kas, ekstrapolējot to no dabas procesiem uz sabiedrības attīstības tendencēm ir, „ja vēlaties, process, kura rezultātā bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie - nabagāki[xviii].

Daudzās valstīs intelektuālā īpašuma strīdus skata specializētas tiesas vai arī – vispārīgo tiesu ietvaros – tiesneši, kuriem ir atbilstoša sagatavotība. Parasti tas no-zīmē, ka cilvēks līdztekus juridiskajai izglītībai un pieredzei ieguvis arī atbilstošu tehnisko izglītību. Specializācijas ideja radusi atspoguļojumu arī Latvijas likumdošanā. 1993. gadā, izstrādājot un pieņemot pirmos likumus par intelektuālo īpašumu, vairumā gadījumu šie likumi paredzēja no rūpnieciskā īpašuma tiesībām izrietošo strīdu piekritību Rīgas ap­gabaltiesai kā pirmās instances tiesai. Šāda piekritība noteikta arī vēlāk pieņemtajos likumos, tā, piemēram, likumā “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm”, Patentu likumā, Dizainparaugu likumā. Rezultātā tieši šī tiesa uzkrāja vislielāko pieredzi rūpnieciskā īpašuma strīdu izskatīšanā. Ar šo strīdu izskatīšanu arī nodarbojās ierobežots skaits tiesnešu, kuri papildus vispārējai sagatavotībai piedalījās semināros un konferencēs, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma aizsardzību tiesā. Turklāt šo tiesnešu pieredze papildinājās, relatīvi bieži izskatot strīdus, kas saistīti ar intelektuālo īpašumu. Tomēr šis princips neattiecas uz visiem intelektuālā īpašuma ob­jektiem. Speciālu lietu piekritību neparedz Augu šķirņu aizsardzības likums, Autortiesību likums. Ņemot vērā, ka attiecībā uz vairākiem intelektuālā īpašuma paveidiem, piemēram, domēnu vārdiem, nav pieņemti speciāli normatīvie akti, līdz ar to nav paredzēta arī speciāla piekritība.

Turklāt pastāvēja vēl citi faktori. Pirmkārt ne visas in­telektuālā īpašuma lietas neizbēgami nonāca Rīgas apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā. Strīdus, kas izrietēja no autortiesībām, un citus strīdus, kuru speciālā piekritība nebija tieši paredzēta atbilsto­šajos likumos, tā, piemēram, strīdus saistībā ar domēnu vārdiem, izskatīja rajona vai pilsētas tiesa kā pirmās instances tiesa pēc pa­rastās piekritības noteikumiem, t.i., pēc atbildētāja dzīvesvietas vai atrašanās vietas. Apelācijas instance šajos gadījumos bija Rīgas apgabaltiesa, kas vairumā intelektuālā īpašuma strīdu, kā atceramies, norādīta kā pir­mās instances tiesa.

Tā kā intelektuālā īpašuma strīdus nereti uzsāk, iesniedzot pieteikumus Konkurences padomē, bet tās lēmumi savukārt tika pārsūdzēti rajona tiesā, arī šajā gadījumā tiesas sistēmas hierarhija bija citāda nekā, piemēram, preču zīmju un patentu strīdos. Kopš 2004. gada 1. februāra sakarā ar administratīvās tiesu sis­tēmas iedibināšanu, stājoties spēkā Administratīvā procesa likumam, šī sistēma vēlreiz tika kardināli grozīta un Latvijas tiesu sistēma vēl vairāk attālinājās no tiesu specializācijas idejas intelektuālā īpa­šuma strīdos. Sakarā ar administratīvā procesa ieviešanu intelektuālā īpašuma aizsardzībā tika novilkta krasa robeža starp administratīvo procedūru un prasības procedūru. Ņemot vērā intelektuālā īpašuma aizsardzības īpatnības, proti, to, ka ievērojamā daļā gadījumu inte­lektuālā īpašuma aizsardzības priekšnoteikums ir atbilstošo tiesību reģistrācija Patentu valdē vai citās institūcijās, visas ieinteresēto per­sonu domstarpības saistībā ar reģistrācijas procedūru kopš 2004. gada 1. februāra ir pārsūdzamas Administratīvajā rajona tiesā Rīgā. Apelācijas kārtībā tās skata Administratīvā apgabaltiesa un kasācijas kārtībā - Senāta Administratīvo lietu departaments.

Ņemot vērā, ka attiecībā uz strīdiem, kas izskatāmi prasības kār­tībā, saglabājusies iepriekšējā tiesvedības sistēma, pastāv iespēja, ka par vienu un to pašu jautājumu, piemēram, patenta novitāti, neacīmredzamību, preču zīmes sajaucamo līdzīgumu, spēkā neesamību utt., var tikt izskatīti abu veidu procesos. Tā, piemēram, Administratīvajā rajona tiesā var tikt iesniegta sūdzība par Patentu valdes Apelācijas padomes lēmumu, un ieinteresētā persona, kura iesniegusi sūdzību un uz kuras iesnieguma pamata tā tiktu skatīta, paralēli ir tiesīga iesniegt arī prasību, piemēram, par reģistrētās zīmes dzēšanu, kura tad savukārt skatāma Rīgas apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā. Teorētiski pat nav izslēgta iespēja, ka divās dažādās tiesu sistēmās ieinteresētā persona iegūst diametrāli pretēju rezultātu, piemēram, administratīvā tiesa atzīst Patentu valdes Apelācijas padomes lē­mumu, ar kuru sūdzība par zīmes reģistrāciju noraidīta, par pama­totu, bet vispārējā tiesu sistēma, kas sākas ar Rīgas apgabaltiesu kā pirmās instances tiesu, izdara pilnīgi pretējus secinājumus, turklāt gan vienam, gan otram spriedumam ir likuma spēks. Šādi gadījumi pagaidām vēl nav konstatēti, un grūti arī iedomāties, ka līdz tam nonāks, taču visādā ziņā tiesu specializācijas idejai šāda strīdu izska­tīšanas diversifikācija par labu nenāk. Tā arī neatbilst Eiropas tiesību normās ietvertajai idejai par nepieciešamību nodrošināt specializētas tiesas darbību intelektuālā īpašuma sfērā.

Tiesu specializācijas pakāpe, protams, nav vienīgais kritērijs. Sva­rīga nozīme ir arī tam, cik ātri tiesas izskata attiecīgās kategorijas lietas. Svarīgs rādītājs ir arī pārsūdzēto lietu skaits. Šajā jomā Latvi­jas tiesu sistēma ar efektivitāti neizceļas. Pretstatā tādām zemēm kā Apvienotā Karaliste, Vācija un vēl dažām citām, kur pārsūdzēto lietu skaits ir mazāks par pusi - tas izskaidrojams ar pirmās instances tiesu efektīvo darbu un adekvāto lietas vērtējumu, kas pusēm nerada argu­mentus un motivāciju tērēt līdzekļus dārgajam pārsūdzības procesam, skaidri apzinoties, ka iznākums neatšķirsies no pirmās instances tiesas nolēmuma, - Latvijā pārsūdzēto lietu skaits ir relatīvi ļoti augsts.

Atbilstoši iepriekš minētajai regulu prasībai būtu tikai loģiski, ja par specializēto tiesu, kas norādīta atbilstošajās regulās, Latvijā paziņotu tieši Rīgas apgabaltiesu. Šāds paziņojums tika izdarīts 2005. gada 24. novembrī. Latvijā kā Kopienas dizainparaugu tiesas par pirmās instances tiesu dizainparaugu strīdu izskatīšanai tiek no­teikta Rīgas apgabaltiesa, bet par otrās instances tiesu - Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta. Diemžēl ar norādi uz pirmās instan­ces tiesu specializācijas idejas realizācija arī aprobežojas, jo otrās instances tiesa - Civillietu tiesu palāta, kurai piekrīt izskatīt Rīgas apgabaltiesas izspriestos intelektuālā īpašuma strīdus, - lietas skata triju tiesnešu sastāvā, un jau šī iemesla dēļ vien ir grūtāk panākt noteiktu tiesnešu specializāciju šajā specifiskajā jomā.

Pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa direktīvu Nr. 2004/48 EK “Par intelektuālā īpašuma tie­sību piemērošanu prasībām”, Latvijas Civilprocesa likuma 16. no­daļā tika izdarītas svarīgas izmaiņas (Pierādījumu nodrošināšana), kā arī ieviesta speciāla 30.² nodaļa (lietas par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un aizsardzību). Saskaņā ar šīm izmaiņām, pamatojoties uz ieinteresētās personas pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu, kas tiesai vai tiesnesim jāizlemj 10 dienu laikā no tā saņemšanas dienas, var izlemt par pierādījumu nodrošināšanu pirms prasības celšanas. Šāda procedūra var notikt pat bez iespējamo lietas dalībnieku uzaicināšanas neatliekamos gadījumos, arī neatliekamos autortiesību un blakustiesību datu bāzu aizsardzības (sui generis), preču zīmju un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, patentu, dizainpa­raugu, augu šķirņu, pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju pārkāpumu vai iespējamu pārkāpumu gadījumos. Apmierinot šādu pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu pirms prasības celšanas, tiesnesis var pieprasīt, lai iespējamais prasītājs, ie­maksājot noteiktu naudas summu tiesu izpildītāja depozīta kontā vai sniedzot līdzvērtīgu garantiju, nodrošina to zaudējumu segšanu, kuri atbildētājam varētu rasties sakarā ar pierādījumu nodrošināšanu (Ci­vilprocesa likuma 100. pants). Atbildētājs ir tiesīgs prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar pierādījumu nodrošinā­šanu, ja pierādījumu nodrošināšana ir atcelta vai arī ja pret viņu celtā prasība ir noraidīta, atstāta bez izskatīšanas vai tiesvedība izbeigta. Savukārt 30.² nodaļa paredz vairākus papildu pasākumus inte­lektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu un aizsardzības lietās. Viens no šādiem pasākumiem ir pagaidu aizsardzības līdzekļi. Ja ir pamats uz­skatīt, ka intelektuālā īpašuma tiesību subjekta tiesības tiek pārkāptas vai varētu tikt pārkāptas, tiesa pēc prasītāja motivēta pieteikuma var pieņemt lēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa noteikšanu, proti, lemt par tādas kustamas mantas apķīlāšanu, ar kuru, iespējams, tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, noteikt pienākumu atsaukt preces, ar kurām, iespējams, tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, aizliegt veikt noteiktas darbības gan atbildētājam, gan per­sonām, kuru sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti, lai pārkāptu inte­lektuālā īpašuma tiesības, vai personām, kuras padara iespējamu šāda pārkāpuma izdarīšanu (Civilprocesa likuma 250.¹⁰ pants). Šādus pagaidu aizsardzības līdzekļus var noteikt gan pirms pra­sības celšanas, gan arī pēc prasības celšanas.

Pirms prasības celša­nas tiesnesis prasības iesniegšanai nosaka termiņu, ne ilgāku par 30 dienām. Pieteikumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa noteikšanu tiesa vai tiesnesis izlemj 10 dienu laikā pēc pieteikuma saņemša­nas vai lietas ierosināšanas. Pagaidu aizsardzības līdzeklis ir spēkā līdz dienai, kad spriedums stājas likumīgā spēkā. Noteiktā kārtība ir asimetriska pušu tiesību apjoma ziņā. Pieteicējs, kura pieteikums noraidīts, tiesas vai tiesneša lēmumu var pārsūdzēt, turpretim at­bildētājs vai pat iespējamais atbildētājs nebauda tiesības pārsūdzēt lēmumu, ar kuru pret viņu piemērots pagaidu aizsardzības līdzeklis. Tiesa gan, atbildētājs ir tiesīgs prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar pagaidu aizsardzības līdzekļa noteikšanu, ja pagaidu aizsardzības līdzeklis ir atcelts vai ja pret viņu celtā prasība ir noraidīta, atstāta bez izskatīšanas vai tiesvedība izbeigta.

Asimetriskais tiesību un pienākumu sadalījums izpaužas arī tā­dējādi, ka, apmierinot pieteikumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanu pirms prasības celšanas, tiesa vai tiesnesis var uzdot pra­sītājam, lai tas nodrošina zaudējumus, kas varētu rasties atbildētājam vai citām personām, pret kurām šādus līdzekļus iespējams piemērot, iemaksājot noteiktu naudas summu tiesu izpildītāja depozīta kontā vai sniedzot līdzvērtīgu garantiju. Taču šādas tiesas prerogatīvas nav paredzētas attiecībā uz pieteikumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa noteikšanu, kas iesniegts jau pēc prasības celšanas.

Minētie grozījumi paredz arī plašākas prerogatīvas sprieduma taisīšanas gaitā. Ja pārkāpuma fakts ir pierādīts, tiesa spriedumā var noteikt vairākus pasākumus, arī pārtraukt un aizliegt prettiesisku intelektuālā īpašuma tiesību objekta izmantošanu, pasākumus, kas at­zīstami par gatavošanos intelektuālā īpašuma tiesību prettiesiskai izmantošanai, sniegt pakalpojumus, kuri tiek izmantoti prettiesiskām darbībām ar intelektuālā īpašuma tiesību objektiem, kā arī atsaukt vai pilnībā izņemt no tirdzniecības pārkāpuma preces (kontrafaktos eksemplārus), iznīcināt pārkāpuma preces (kontrafaktos eksemplā­rus), atsaukt vai pilnībā izņemt no tirdzniecības vai iznīcināt ierīces un materiālus, kas izmantoti vai paredzēti pārkāpuma preču (kontrafakto eksemplāru) izgatavošanai, ja to īpašnieks zināja vai viņam no lietas apstākļiem vajadzēja zināt, ka šīs ierīces un materiāli lietoti vai paredzēti prettiesisku darbību veikšanai, kā arī pilnībā vai daļēji publiskot tiesas spriedumu laikrakstos un citos masu informācijas līdzekļos.

 

Attiecībā uz vairākiem labi pazīstamiem intelektuālā īpašuma veidiem, tā, piemēram, datu bāzu sui generis tiesībām, ģeogrāfiskajām norādēm un adreses jeb mājas vārdiem (domain names) likumdošana vai nu vispār netika izveidota (mājas vārdi) vai arī saturēja tikai ļoti vispārīgas tēzes (ģeogrāfiskās norādes).

Datu bāzes kā atsevišķs aizsardzības objekts norādītas 1993. gada Autortiesību likumā. Atsevišķi šis likums tomēr aizsargā tikai „darbu krājumus, piemēram, enciklopēdijas, antoloģijas un atlantus, kā arī datu bāzes un citus saliktus darbus, kas materiālu atlases un izkārtojuma ziņā ir radoša darba rezultāts”( Autortiesību likuma 5.p.(1) d.). Tādēļ uz šī likuma pamata datu bāzu aizsardzība bija iespējama vienīgi ar nosacījumu, ka, pirmkārt, datu bāzē ietvertie dati paši par sevi atzīstami par autortiesību objektiem (darbiem), otrkārt, ka to apkopojums ir radoša darba rezultāts. Tātad, datu bāzes, kurām iztrūkst viena vai abas minētās pazīmes, jeb t.s. datu bāzu sui generis tiesības, uz šī likuma pamata aizsargātas netika. Attiecībā uz datu bāzu īpašuma tiesībām Latvijas situācija nav atzīstama par īpaši unikālu, jo jāņem vērā, ka arī Eiropas Savienībā, kurai Latvija pievienojās tikai desmit gadus pēc pirmo intelektuālā īpašuma tiesību nodrošināšanas pasākumu veikšanas, šādas tiesības pilnā mērā attīstījās tikai, sākot ar 199l. gadu.[xix]

Datu bāzes ir īpašs intelektuālā īpašuma tiesību objekts. Tas fakts, ka dažu valstu, arī Latvijas likumdošanā datu bāzu tiesiskais regulējums un autortiesību objektu tiesiskais regulējums ir ietverts vienā un tajā pašā normatīvajā aktā, nedrīkst radīt maldinošu priekš­statu par šo principiāli atšķirīgo aizsardzības objektu radnieciskumu. Tiesa, vēsturiski datu bāzu tiesiskā aizsardzība ir organiskā ceļā izaugusi no literāru darbu aizsardzības mehānisma. Tas attiecas uz li­terāro un mākslas darbu krājumiem, kas definēti Bernes konvencijas 2. panta 5. daļā. Tomēr, pamatots ir viedoklis, ka informācijas tehnoloģiju attīstības apstākļos autortiesības vairs nespēj nodrošināt adekvātu ieguldījumu aizsardzību[xx].

Datu bāzu sui generis tiesības var piederēt tik labi juridiskām, kā arī fiziskām personām. Attiecībā uz tiesību subjektu netiek lietots vārds “autors”, bet gan datu bāzes “veidotājs”. Tiesa gan, direktīvā Nr. 96/9 4. pantā norādīts, ka “datu bāzes autors ir fiziska persona vai fizisku personu grupa, kas radījusi bāzi, vai, ja dalībvalsts tiesību akti to pieļauj, juridiska persona, ko šie tiesību akti atzīst par tiesību subjektu”. Šī paša panta 2. apakšpunktā norādīts: “Ja dalībvalsts tie­sību akti atzīst kolektīvus darbus, mantiskās tiesības pieder personai, kas ir autortiesību subjekts.” Direktīvas 4. panta 3. apakšpunktā teikts, ka “izņēmuma tiesības attiecībā uz datu bāzēm, ko kopīgi radījusi fizisku personu grupa, ir kopīgas”. Literatūrā atzīmēts, ka šī norma rada neskaidrības attiecībā uz datu bāzu īpašuma tiesībām.[xxi] Direktīvas Nr. 96/9 4. pantam par īpašuma tiesībām uz datu bāzēm, ko neaizsargā au­tortiesības, datu bāzu direktīva ir “noslēpumaini klusējoša”.[xxii]

Ņemot vērā iepriekš minētās neskaidrības, svarīgāka loma datu bāzu tiesiskajā regulējumā būtu ierādāma Latvijas nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Tomēr, kaut arī, atšķirībā no 1993. gada likuma, pašreiz spēkā esošais 1999. gada Autortiesību likums šos jautājumus adresē un risina tikai ļoti fragmentāri.

Kā saistībā ar direktīvas izstrādāšanas gaitu sarkastiski piebildis viens no autoriem Kristofers Rīzs, Eiropas Komisija nepalaida garām iespēju izrakt vēl vienu tranšeju apkārt Eiropas cietoksnim.[xxiii] Tomēr, kā re­dzam, direktīvas skaidrojums saskaras ar zināmām grūtībām, tās ieviešanas process ne vienmēr noritējis gludi. Arī pašas direktīvas saturs ir pretrunīgs. Tā, piemēram, direktīvas 4. pantā teiktais, kas ir pretrunā ar pārējo direktīvas kontekstu, kurā runāts par “datu bāzes veidotāju”, un kas norāda uz datu bāzes autoru, pēc iepriekš citētā Kristofera Rīza domām, uzskatāms par pārskatīšanos.[xxiv]Direk­tīvas Nr. 96/9 analīzes un kritiskas izvērtēšanas process ir aktuāls joprojām.[xxv]

Adreses jeb mājas vārdi (domain names) attīstījās Latvijā ne tik daudz, pateicoties atbilstošai likumdošanai, bet drīzāk gan, pateicoties atbilstošas normatīvās bāzes trūkumam. Būtu grūti pamatot tēzi, ka tieši normatīvā regulējuma trūkums pozitīvi ietekmējis šī intelektuālā īpašuma paveida sekmīgu attīstību. Tomēr, mājas vārdu reģistrācijas process ir izrādījies nesalīdzināmi sekmīgāks, nekā, piemēram, patentu attīstība Latvijā. Tiesa gan, tieši atsaucoties uz attiecīgo normu trūkumu, tiesa kādā partikulārā strīdā atteikusies apmierināt prasību par mājas vārda aizsardzību pret vēlāk reģistrētas preču zīmes tiesībām[xxvi]. Taču ir skaidrs, ka rupja likuma interpretācijas kļūda, uz kuru balstījies šāds aplams tiesas nolēmums, nevar būt arguments disputā par to, vai Latvijā pastāv tiesības uz mājas vārdu kā īpašs intelektuālā īpašuma paveids, jo šādu tiesību pastāvēšanu Latvijā jau konstatējusi ne tikai WIPO starptautiskā šķīrējtiesa vairākos spriedumos, kas saistīti ar Latvijā reģistrētiem mājas vārdiem, bet arī ārzemju juridiskā literatūra.[xxvii]

Visbeidzot, pārejas periodā pazuda pirms tam eksistējušās tiesības uz attēlu. Tiesības uz attēlu var saprast kā tiesības uz vispārējā kopiespaida neaizskaramību (image rights). Latvijas likumdošanai nav pilnīgi sveša personības tiesību aizsardzība, kaut arī atzīmēts, ka šis aizsardzības mehānisms ir nepietiekams.[xxviii] Taču tiesības uz attēlu kā uz intelektuālo īpašumu netiek nedz regulētas, nedz aiz­sargātas. Literatūrā gan kļūdaini atzīmēts, ka šādas tiesības nekad nav pastāvējušas Latvijā.[xxix]Šādas tiesības paredzēja Latvijas PSR Civil­kodekss, kas bija spēkā no 1964. g. līdz 1993. gadam, kaut arī šim normatīvajam aktam, tāpat kā padomju tiesību sistēmai, kopumā bija sveša intelektuālā īpašuma koncepcija. Civilkodeksa 537. pantā bija paredzēta “tēlotājas mākslas darbā attēlota pilsoņa interešu aizsar­dzība”, kas noteica, ka publicēt, atveidot un izplatīt tēlotājas mākslas darbu, kurā attēlota cita persona, pieļaujams tikai ar attēlotās personas piekrišanu, bet pēc viņas nāves - ar viņas bērnu un pārdzīvojošā laulātā piekrišanu. Tālāk gan pievienota raksturīga atruna: “Tāda piekrišana nav vajadzīga, ja tas tiek darīts valsts vai sabiedriskajās interesēs.” Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo likumdošanu tiesības uz attēlu tiek aizsargātas tā, ka šo tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītais mo­rālais kaitējums atlīdzināms, pamatojoties uz vispārējām normām par kaitējuma atlīdzināšanu, it sevišķi - pamatojoties uz 2006. gadā izdarītajiem grozījumiem Civillikuma 1635. pantā.

 

Tiesvedība intelektuālā īpašuma jomā lielākoties saistīta ar preču zīmēm. Tikai, sākot ar deviņdesmito gadu beigām tiesu prakse ieguva zināmu vienveidību. Pagrieziena punkts bija diezgan augsta profila strīds, kas saistās ar pasaulslaveno zīmolu Smirnoff, kas tajā laikā piederēja firmai “IDV North America Inc.”. Prasība celta pret firmu “Torgovy Dom Po-tomkov Postavchika Dvora Ego Imperatorskogo Velichestva P.A. Smirnova” par preču zīmes reģistrācijas dzēšanu attiecībā uz preču zīmi “ Cмирновъ водка”. Apstrīdētā preču zīme pieteikta reģistrācijai Latvijā 1994. gada 29. novembrī, savukārt prasītāja preču zīmes “Smirnoff” dažas modifikācijas pieteiktas reģistrācijai pirms atbildē­tāja reģistrētās zīmes pieteikuma datuma, bet daļa - pēc šī datuma. Nepieciešamība atsaukties uz plaši pazīstamas, jeb atbilstoši toreiz spēkā esošajam Latvijas Republikas 1993. gada likumam “Par preču zīmēm” - vispārzināmas preču zīmes (2. panta 1. daļas 10. apakš­punkts) statusu bija tādēļ, ka atbildētāja preču zīme bija līdzīga deg­vīna “Smirnoff” etiķetēm, kuras līdz 1994. gada 29. novembrim, kad pieteikta atbildētāja preču zīme, nebija Latvijā nedz pieteiktas, nedz reģistrētas, toties plaši reklamētas un tirgotas. Ar Latvijas Repub­likas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1999. gada 25. marta spriedumu prasība noraidīta. Tiesa konstatēja, ka pierādījumi par to, ka degvīns “Smirnoff” reklamēts un pārdots Latvijā jau pirms neat­karības atgūšanas un arī vēlāk, nav pietiekami, lai atzītu zīmi “Smir­noff” par vispārzināmu. Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1999. gada 30. jūnija spriedumu Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedums “Smirnoff” lietā atstāts negrozīts. Senāts norādījis, ka likuma “Par preču zīmēm” 2. panta 1. daļas 10. punkta norādījums par zīmju vispārzināmu raksturu ir apelācijas instances tiesas apstākļu konstatējums un pierādījumu vērtējums.

Neilgi pēc šiem notikumiem īpaši šim nolūkam noorganizētā konferencē ASV un citu valstu diplomātiskie pārstāvji kritizēja šo spriedumu. Firmas “UDV North America Inc.” (pirms 1999. gada - “IDV North America Inc.”) pārstāvis 1998. gada novembrī atkārtoti grie­zās tiesā ar prasību pret Krievijas firmu “Torgovy Dom Potomkov P. A. Smirnova”. Rīgas apgabaltiesa 2000. gada 9. februārī arī šo prasību noraidīja, atsaucoties uz jau iepriekš minētajiem spriedumiem, kuriem, kā uzskatīja Rīgas apgabaltiesa, ir prejudiciāla nozīme, un tie nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas. Taču pagrieziena punkts gan šajā lietā, gan arī, zināmā mērā – visā Latvijas tiesu praksē bija tas, ka Latvijas Repub­likas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta 2000. gada 4. decembrī prasību apmierināja. Civillietu tiesu palāta atzina, ka atsaukšanās uz spēkā stājušos spriedumu citā civillietā nav bijusi pamatota, jo „fakti, kas konstatēti ar iepriekšējo spriedumu, atšķiras no tiem, kuri bija jākonstatē Rīgas apgabaltiesai šajā lietā.”

Diametrālais pagrieziens tiesu praksē signalizēja par nopietnu attieksmes maiņu attiecībā pret intelektuālā īpašuma tiesībām. Attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm kā kuriozs atzīmējams fakts, ka atbilstoši Latvijas judikatūrai vārds „šampanietis” atzīts par sugas vārdu. Šāda situācija izveidojusies, pateicoties vairākiem tiesu nolēmumiem. Preču zīme “Советское шампан­ское ” reģistrēta 1998. gada 20. martā. Zīmes īpašnieks AS “Latvijas Balzams” 2000. gada martā iesniedza prasību pret SIA “Aroma Floris S” par atbildētāja ražotās produkcijas “Советское шампанское” izplatīšanas aizliegumu Latvijā un ievestās produkcijas iznīcināšanu. SIA “Aroma Floris S” 2000. gada maijā iesniedza pretprasību par preču zīmes “Советское шампанское ” M 41 777 dzēšanu no tās reģistrācijas dienas. Ar Rīgas apgabal­tiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2000. gada 11. oktobra spriedumu AS “Latvijas Balzams” prasība noraidīta, bet SIA “Aroma Floris S” pretprasība apmierināta daļēji, disklamējot preču zīmē “Советское шам панское” Nr. M 41 777 vārdus sovetskoje shampanskoje. Tāds pats bija arī apelācijas tiesas spriedums. Apelācijas instan­ces tiesa atzina, ka apzīmējums “Советское шампанское” ne­norāda uz ražotāju, bet gan uz noteiktu preču grupu. Līdz ar to apzīmējums “Советское шампанское” nenodrošina preču zīmes funkciju likumu “Par preču zīmēm” 1. panta 1. daļas izpratnē, t. i., nenodrošina, lai kāda uzņēmuma preces atšķirtu no cita uzņēmuma precēm, jo dzēriens “Советское шампанское” Latvijas patērē­tājiem asociējas ar konkrētu dzērienu paveidu, nevis ar ražotāju. Tiesa secināja, ka, tā kā likuma “Par preču zīmēm” 2. panta 1. daļas 5. punkts nosaka, ka kā preču zīmes nereģistrē apzīmējumus, kurus lieto noteiktu preču identificēšanai, aprakstīšanai vai nosaukšanai, mērvienību apzīmējumus, vispārpieņemtus terminus un simbolus, tad apzīmējums “Советское шампанское ” šo motīvu dēļ ir tāds, kuru lieto noteiktu preču identificēšanai, aprakstīšanai vai nosauk­šanai, un līdz ar to šo apzīmējumu nevar reģistrēt kā preču zīmi. Ar Senāta 2001. gada 9. maija spriedumu apelācijas instances tiesas spriedums atstāts negrozīts. Latvijas tiesu nolēmumi vairī­jušies no konstatācijas, ka “Советское шампанское” kļuvis par sugas vārdu[xxx].

Patentu strīdi Latvijas tiesu praksē lielākoties tie saistīti ar pastarpināto tiesību iegūšanu, kur tiesām nācies iztirzāt darba līguma saturu, lai noskaidrotu, vai izgudrojums pieder tā autoram – darbiniekam, vai darba devējam[xxxi]. Strīdi par izgudrojuma atbilstību patentspējīga izgudrojuma pazīmēm lielākoties attiecas uz izgudrojumiem, kas radīti vēl pirms likumdošanas par intelektuālo īpašumu spēkā stāšanās.[xxxii]

Autortiesību sfērā tiesu prakse pirmajā desmitgadē kopš intelektuālā īpašuma likumdošanas izveides aprobežojās gandrīz vai vienīgi ar strīdu izskatīšanu par taisnīgas atlīdzības noteikšanas principiem un apmēru gadījumos, kad darbs tiek izmantots bez autora piekrišanas. Šādās prasībās viena puse aizvien bija autoru kolektīvo tiesību pārvaldības organizācija AKKA/LAA. [xxxiii]

Principiāli svarīga nozīme ir secinājumam par autortiesību objekta jēdzienu, norādot, ka pirmais un galvenais nosacījums ir paša darba radīšanas fakts, neatkarīgi no jaunrades pakāpes. Kādā Senāta spriedumā jau pašā tēzē norādīts: “Fotogrāfijas saturs un darba pastāvēšana apstiprina radošu darbību darba tapšanā, iegūstot fotogrāfijas autoram personiskās un mantiskās tiesības, ku­ras aizsargā Autortiesību likums” (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2006. gada 19. aprīļa sprie­dums lietā Nr. SKC - 266, citēts pēc Augstākās tiesas mājas lapas www.at.gov.lv).

Samērā plašu publicitāti izpelnījies jautājums par autorlīguma formu, ņemot vērā, ka Autortiesību likums izvirza daudz stingrākas prasības nekā Civillikums. Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2006. gada 18. aprīļa lēmumu lietā SKK-213/06 (krimināllieta Nr. 1816002703) Senāts izbeidza kriminālprocesu un atcēla Rīgas Kur­zemes rajona tiesas 2005. gada 22. jūnija un Rīgas apgabaltiesas 2006. gada 25. janvāra spriedumu, norādot, ka Autortiesību likumā noteiktās formas, kādā jāsaņem atļauja autora darba izmantošanai, neievērošana nevar būt vienīgais kritērijs personas kriminālatbildībai par autortiesību pārkāpumu.

Visbeidzot, samērā nesenā Senāta civillietu departamenta spriedumā norādīts uz to, ka pušu nolūku var izsecināt no konkludentām darbībām neatkarīgi no tā, vai tas ietverts rakstveida autora līgumā.[xxxiv]

 

Teorētiskie priekšnoteikumi intelektuālā īpašuma jēdziena kā juridiskās zinātnes pētījumu rezultāta attīstībai radās tikai krietnu laiku vēlāk. Intelektuālais īpašums ir īpašuma tiesību paveids, kas regulē tie­sības uz bezķermeniskām lietām.[xxxv] Šādas tiesības izpaužas kā aizliegums iz­mantot kāda cilvēka intelektuālo īpašumu jebkurai citai personai. Vēsturiski ir pazīs­tamas tiesību sistēmas, kas neatzīst intelektuālā īpašuma jēdziena tiesības uz pastāvēšanu, tā, piemēram, padomju tiesību sis­tēma.

Dažādi viedokļi par intelektuālā īpašuma jēdzienu pastāv arī Latvijas tiesību zinātnē. Ir autori, kas uzskata, ka par īpašuma priekšmetu nevar būt bezķermeniskas lietas (sašaurināta īpašuma tiesību izpratne}.[xxxvi] Arguments par labu sašaurinātajai īpašuma tiesību izpratnei ir tas, ka intelektuālais īpašums ietver arī personiskās jeb morālās tiesības. Morālo tiesību neatsavināmais raksturs ir grūti savienojams ar priekšstatu par īpašumu, taču Latvijas tiesību zinātnē šāds arguments netiek pētīts. Sašaurināto īpašuma koncepciju balsta uz pavisam citiem apsvērumiem – to, ka tikai ķermeniskas lietas iespējams atprasīt ar īpašuma prasību, tāpēc tikai īpašuma tiesību uz ķermenisku lietu var uzskatīt par „īstu” īpašuma tiesību.[xxxvii] Pirmkārt, arguments, kas balstīts uz procesuāliem apsvērumiem, neko nedod intelektuālā īpašuma kā svarīgas juridiskas kategorijas jēdziena iztirzājumam. Otrkārt, uz mūsdienu tiesību attīstības tendenču fona tas ir arhaisks.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Anhauzer - Busch Inc. vs. Portugal spriedumā, norāda, ka “ir iedibinājušās tiesas precedentu tiesības, proti, “īpašuma” koncepcijai ir patstāvīga nozīme, kas nav aprobežota tikai ar īpašuma tiesībām uz fiziskām precēm un ir ne­atkarīga no klasifikācijas atsevišķu valstu likumos: noteiktas citas tiesības arī var tikt atzītas par “īpašuma tiesībām””.[xxxviii] Jāpiezīmē gan, ka attiecībā uz nemateriālu objektu „spēju” būt par īpašuma tiesību objektiem skeptiska attieksme konstatējama arī Latvijas tiesu praksē. Tā, piemēram, tiesa kā argumentu tam, ka noraidāma domēnu vārda īpašnieka prasība, tiesa norādījusi uz to, ka domēnu vārda tiesības nerada īpašuma tiesības. Ironiskā kārtā strīds noritēja pret citu intelektuālā īpašuma subjektu – preču zīmes īpašnieku, pie tam pēdējā īpašuma tiesības tiesa neapšaubīja.[xxxix]

Disputā par to, vai intelektuālo īpašumu var atzīt par „īstu” īpašumu vai tikai par nosacītu „īpašumu”, sliktu atbalstu plašākai, vispārpieņemtai intelektuālā īpašuma izpratnei sniedza arī fakts, ka vēsturiski Latvijas Civillikums (CL) ir pēdējais no pazīstamākajiem XIX – XX gs. kodeksiem līdztekus Francijas, Vācijas un Šveices likumiem, kurā intelektuālais īpašums nav pat pieminēts. Turpmākie likumdošanas avoti (izņemot sociālistisko valstu, kam raksturīga noraidoša attieksme pret intelektuālā īpašuma koncepciju, kodeksus), sākot ar Itālijas Civillikumu, kas stājies spēkā tikai piecus gadus pēc Latvijas CL, un beidzot ar jaunākajos laikos, t.i., jau pēc Latvijas de facto neatkarības atjaunošanas pieņemtajos likumos, intelektuālais īpašums ieņem pienācīgu vietu.[xl]

Literatūrā gan atzīmēts, ka pastāv arī domēnu vārdu strīdu ri­sināšanas noteikumi, taču vienlaikus apšaubīts šo noteikumu sais­tošais raksturs, jo tie nav pieņemti normatīvo aktu veidā. Pastāv arī samērā limitēta Latvijas tiesu prakse (neskaitot jau minēto WIPO arbitrāžas tiesu praksi, kurā atrodamas arī dažas lietas ar atbildētājiem, kuru dzīvesvieta vai uzņēmējdarbība saistīta ar Latviju). Pirmie Latvijas tiesas nolēmumi, piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2003. gada 29. oktobra spriedums lietā Nr. PAC - 861, literatūrā pamatoti kri­tizēti. Tā, piemēram, tiesas spriedumā norādīts, ka “domēna vārds nevar būt īpašumā, jo tam nepiemīt īpašuma raksturojoši lielumi Civillikuma 927., 1129. panta izpratnē”[xli]. Kritizēta arī tiesas tēze, ka strīdos par domēnu vārdu, kur viena puse ir preču zīmes īpašnieks, bet otra puse - domēnu vārdu īpašnieks, preču zīmei vienmēr ir tiesiska prioritāte.[xlii]

Vienlaikus ar intelektuālo īpašumu attīstījies arī pirātisms. Ja ar pirātismu saprotam intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu,[xliii] tad tehniski joprojām nav iespējams saukt pie kriminālatbildības personu par pirātismu. Likumdošanā, kas apredz atbildību par atsevišķiem intelektuālā īpašuma pārkāpumiem, kriminālatbildība principiāli iespējama tikai par ļoti specifiskiem pārkāpumu veidiem, tādiem, kā „autortiesību, blakustiesību un izgudrojumu tiesību pārkāpšana”, kas toreiz spēkā esošā Kriminālkodeksa 136.p., paredzēta kopš 1995.g.

Tikai kopš 1999. gada Latvijas Republikas Krimināllikuma 206. pants paredz atbildību par svešas preču zīmes izmantošanu, viltošanu vai viltotas zīmes ap­zinātu izmantošanu vai izplatīšanu. Diezgan neparasti ir tas, ka šis nozieguma sastāvs ir ietverts nevis 18. nodaļā, kas paredz atbildību par noziedzīgiem nodarījumiem pret īpašumu, bet gan 19. nodaļā, kas pa­redz atbildību par “Noziedzīgiem nodarījumiem tautsaimniecībā”. Kriminālatbildība iestājas tikai par apzinātu preču zīmes atdarināšanu vai viltošanu.

Preču zīmju tiesību pārkāpumu kriminalizācijā modernajās tie­sībās izšķiroša nozīme ir tieši TRIPS līgumam. Šā līguma 61. pants paredz dalībvalstu pienākumu nodrošināt kriminālprocesa un soda naudu piemērošanu vismaz apzinātos preču zīmju viltošanas gadī­jumos komerciālā mērogā. Iespējamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ietver cietumsodu un naudas sodus, kas ir pietiekami, lai atturētu no līdzīgas rīcības atbilstoši naudas sodu apjomam, ko piemēro atbils­toša smaguma noziegumiem. Attiecīgos gadījumos iespējamie tie­siskās aizsardzības līdzekļi ietver arī neatļauto preču un jebkuru materiālu un detaļu, kuru izmantošana bijusi neatļautā izstrādājuma pamatā, konfiskāciju un iznīcināšanu. Dalībvalstis var papildus pa­redzēt citus kriminālos un administratīvos atbildības gadījumus, kas piemērojami intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma gadījumos, īpaši, ja tie izdarīti apzināti un komerciālā mērogā. Kaut arī formāli Latvija šīs saistības uzņēmusies, iestājoties PTO, praktiski intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu kriminalizācija ieviesta nepietiekami.

Samērā neilgi pēc iestāšanās ES Latvija iekļuva intelektuālā īpašuma pārkāpēju valstu sarakstā un pabija tur krietni ilgi (2004. -2007.g.).[xliv] Atbildība par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem joprojām ir pārlieku mīksta. Neapmierinātība ar šādu situāciju aizvien tiek pausta publicistikā[xlv] Neraugoties uz to, līdz šim iesniegtie priekšlikumi šo likumu grozījumiem palikuši bez ievērojamām sekām. Krimināllikuma 206. pantā (Preču zīmes, citas atšķirības zīmes un dizainparauga nelikumīga izmantošana) paredzētā atbildība iestājas tikai par pabeigtu noziegumu, kas, ņemot vērā šādas darbības organizēto raksturu, ir pierādāma tikai, ja tiktu pierādīts, ka atsevišķos šīs sarežģītās nodarījumu ķēdes posmos veiktās darbības realizējušās kā „pabeigts” nodarījums, respektīvi, noziedznieku kolektīvie pūliņi „vainagojušies” ar „galīgā produkta” pārdošanu, ko savukārt praktiski neiespējami pierādīt, iekams notverti visi iesaistītie, kas darbojas dažādās sfērās un nereti arī – dažādās valstīs. Līdz ar to, neraugoties uz viltojumu relatīvi augsto īpatsvaru[xlvi], ierosināto kriminālprocesu un pie kriminālatbildības saukto personu skaits ir niecīgs (skat. Diagrammu nr.2).

 

Diagramma nr.2

 

Lai panāktu progresu šajā jomā, nepieciešama:

1)      būtiska Krimināllikuma normu revīzija, izvietojot visas ar intelektuālā īpašuma pārkāpumiem saistītās normas vienuviet, sadaļā par pārkāpumiem pret īpašumu;

2)      soda apmēra palielināšana līdz tādam, kas atbilst izdarītā nozieguma smagumam, respektīvi, saistot atbildību par šiem noziegumiem jau ar pirmo mēģinājumu un, paredzot brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem.

 

 

Intelektuālais īpašums nostiprināts Latvijas likumdošanas 1993. gadā. Preču zīmju un patentu reģistrācija sākusies 1992. gadā. Intelektuālā īpašuma jēdziens Latvijas tiesību zinātnē analizēts, sākot no 2000. gada. Tiesu prakse piedzīvojusi ievērojamas svārstības, bet nostabilizējusies deviņdesmito gadu beigās.

Vairāki intelektuālā īpašuma veidi joprojām regulēti nepilnīgi (sui generis datu bāzu tiesības, komercnoslēpumu aizsardzība) vai vispār netiek regulēti (domēnu vārdi, tiesības uz attēlu).

Būtiskākās nepilnības – reģistrācijas sistēma nenodrošina spēcīgu patentu, dizainparaugu un preču zīmju tiesību piešķiršanu, jo neparedz pieteikumu ekspertīzi pēc būtības; intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu kriminalizācija ir neefektīva, jo nenodrošina efektīvu cīņu pret pirātismu. Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu īpatsvars ir nepieļaujami augsts.

 

1.      Grudulis M.Ievads autortiesībās. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006.

2.      Grudulis M.Par datu bāzēm un to tiesisko aizsardzību//Latvijas Vēstnesis - 2001. gada 13. novembris.

3.      Grūtups A., Kalniņš E.Latvijas Civillikuma komentāri. Īpašums (927.-1129. p.). R., 2002.

4.      Judinska I.Riņķa dancis ap Riņķa lietu. Izgudrotāja tiesības uz atlīdzību par iz­gudrojuma izmantošanu//Likums un tiesības. - 2001. - Nr. 9.

5.      Konradi F., Valters A. (Sast.) Civillikumi ar paskaidrojumiem. Otrā grāmata. Lietu tiesības. Rīga: Grāmatrūpnieks, 1935.

6.      Lībiņa I.Personības tiesību aizsardzības nodrošināšana Latvijas civiltiesību sistēmā I//Likums un Tiesības 9. sēj., Nr. 5 (93), 2007. gada maijs.

7.      Lasmanis J. Aicina bargāk sodīt preču vilstotājus. Dienas Bizness, 2008.gada 19. decembris.

8.      Mantrovs V.ES ģeogrāfisko norāžu aizsardzības sistēma//Likums un Tiesības. 8. sēj. - 2006. Nr. 6 (82).

9.      Novicka A. Kas būs mūsu Nokia: izrāvienu var panākt ar jaunumiem tradicionālajās nozarēs – Diena, 11. Oktobris, 2007.

10. Ovena L. Literāro darbu autortiesības&licencēšana. Rokasgrāmata Latvijas grāmatizdevējiem. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.

11. Poļakovs G.Latvijas tiesas nostāja domēna vārdu strīdos ar preču zīmju tiesībām//Likums un Tiesības - 7. sējums. - 2005. - Nr. 9 (732005).

12. Poļakovs G.Preču zīmju aizsardzības apjoms Latvijas tiesu un Eiropas Kopienu tiesas izpratnē (II)//Likums un tiesības - 6. sēj. - 2004. - Nr. 7 (59).

13. Priedīte L. „SIA „TV 3 Latvija” pārkāpis autortiesības un blakustiesības” //http://www.at.gov.lv/information/about-tri-als/2008/marts2008/20080327/

14. Voroncovs A. Datu bāzu tiesiskās aizsardzības attīstība//Likums un Tiesības. - 8. sēj. - Nr. 11 (87). - 2006. - Novembris. - 342.-348. lpp.

15. Zemīte I. „Pirmais Baltijas kanāls pārsūdzēs tiesas spriedumu par autortiesībām lietā ar AKKA/LAA” //http://www.db.lv/Default2.aspx? Article ID=77e5c7b3-c7aa-4bd6-858e-b192d850efc6.

16. ASV ziņojums par intelektuālā īpašuma aizsardzību (2007 SPECIAL 301 REPORT, Office of the United States Trade Representative (USTR) pursuant to Special 301 provisions of the Trade Act of 1974.

17. Katra trešā pudele – nelegālas izcelsmes – Diena, 2002. gada 13. marts

18. Latvijas Republikas apelācijas instances civillietu nolēmumu apkopojums 1998.–1999. gads. - R., 2000.

19. Latvijas Republikas Ministru Padomes lēmums Nr.72, pieņemts 28.02.92, ZIŅOTĀJS, 1992g., Nr. 17.

20. LETA. „No “Pirmā Baltijas kanāla” piedzen Ls 1,12 miljonus par AKKA/LAA pārstāvēto autoru darbu izmantošanu” //http://wwwnra.lv/zinas/2381-no-pirma-baltijas-kanala-piedzen-ls-1-12-miljonus-par-akkalaa-parstaveto-autoru-darbu-izmantosanu.htm.

21. „Par tiesiska darījuma formu” Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums Lietā Nr. SKC–27, 2008. Jurista vārds Nr.47 (552) Otrdiena, 2008. gada 16. decembris.

22. Ball P. Critical mass how one thing leads to another. Arrow books, 2004.

23. Betinger T. Domain Name Law and Practice an International Handbook. - Oxford, 2005.

24. Burrell R., Coleman A.Copyright Exceptions. The Digital Impact. Cambridge studies in Intellectual Property Rights. - Cambridge University Press. - 2005. - P. 10.

25. Cornish W. R.Intellectual Property: Patents, Copyright, Trade Marks and Allied Rights. Fourth edition.

26. Cyril P.Rigamonti. Deconstructing Moral Rights. Volume 47, Issue 2, S.J.D., Harward law school, 2006.

27. O’Conor B.The Law of Geographical Indications. Cameron May: International Law & Policy. - 2003.

28. Philips J., Furth A.Introduction to Intellectual Property Law. Forth edition. London, Dublin, Edinburgh. 1990.

29. Rees C, Chalton S.Database law. - Jordans, 1998.

30. Sodipo B.Piracy and Counterfeiting GATT TRIPS and Developing Countries. London, The Hague, Boston, 1997.

31. Case of Anhauzer - Busch Inc. vs. Portugal (aplication Nr. 73049/01) judgement.

32. Антимонов Б.С., Флейшиц Е.А. Изобретательское право. М.: Государственное издательство юридической литературы, 1960.

33. Патентоведение: Учебник для вузов. Авторский колектив. Под ред. В.А. Рясенцева. 3-е изд., перераб. и доп. М.: Машиностроение, 1984.

34. Фогель А.Я. Охрана изобретений в области химии. Р.: издательство “Зинатне”, 1970.

---