Lietu tiesības jēdziens ir atrodams tikai dažos spēkā esošos kodeksos – Vācijas Civillikumā (BGB), Latvijas Civillikumā. Kodeksos, kas stājušies spēkā 20. gs., šis termins netiek lietots un netiek arī izmantots kā klasifikācijas metode.

Pēdējā laikā vērojama atgriešanās pie šī termina. Lietuvas Civilkodeksā pastāv iedalījums „lietu tiesības”, kas tiek izmantots arī kā klasifikācijas metode. Šī jēdziena lietojums saistīts ar priekšstatu, ka pastāv tiesību subjekta attiecība pret lietu („kundzības attiecība”).

Atkarībā no „lietu tiesību” sadaļas sastāva un tās izvietojuma, kas dažādos kodeksos ievērojami atšķiras, mēdz izšķirt institucionālās sistēmas kodeksus (Francijas Civilkodekss, Latvijas Civillikums) un pandektu sistēmas kodeksus (visi pārējie modernie kodeksi).

Lietu tiesību jēdziens nav sastopams romiešu tiesībās. Romiešu tiesībās ar „lietām” saprot arī prasījumus, testamentu u.tml. Lietas jēdziens Latvijas CL nav tik plašs, tomēr, CL atzīst, ka lietas var būt arī bezķermeniskas. Tātad, Latvijas CL ir sastopamas plašs lietas jēdziens. Pretstatā tam ir likumdošanas sistēmas, kas apzināti sašaurina lietas jēdzienu BGB noteic, ka ar lietām saprotamas tikai ķermeniskas lietas. Līdzīgs regulējums ir Igaunijas īpašuma likumā. Citu valstu kodeksos (Šveice, Itālija) šāda klasifikācija nav regulēta.

Katrai no šīm sistēmām ir priekšrocības un trūkumi. Plašais lietas traktējums nonivelē atšķirības starp lietu un saistību tiesībām. Šaurākais lietas traktējums noved pie tā, ka persona atsavina, ieķīlā un citādi rīkojas ar objektiem, kas netiek atzīti par lietām. Tā kā lietas izpratne ir saistīta arī ar materiāla izkārtojumu civilkodeksos (civilkodeksu uzbūvi), tad, reformējot CL nepieciešams izvērtēt lietas plašākā un šaurākā traktējuma priekšrocības un trūkumus.

Atslēgas vārdi: lietu tiesības (property law; вещное право), lietas (property; вещи), absolūta tiesiskā attiecība (absolute legal relationship; абсолютное правовое отношение), bezķermeniskas lietas (intangible property; бестелесные вещи), institūciju sistēma (institutional system; иституционная система), pandektu sistēma (pandect system; пандектная система), kodekss (code; кодекс), vara (power; власть), kundzība (supremacy; господство), tiesiskā kārtība (legal order; правовой порядок).

 

Lietu tiesība (vienskaitlī) ir subjektīva tiesība. Jebkura subjektīva tiesība ir tiesiskās attiecības sastāvdaļa. Jautājums par lietu tiesību kā subjektīvo attiecību sastāvdaļu ir strīdīgs. Vairums uzskata, ka lietu tiesībai kā absolūtai tiesiskai attiecībai atbilst visu citu personu pienākums atturēties no darbībām, kas neatbilst lietu tiesībai (Шершеневич (1914), с. 234.). Šo uzskatu var nosacīti dēvēt par „tiesiskās kārtības” teoriju. „Tiesiskās kārtības” teorijas modifikācija ir padomju tiesībās populārā „valsts varas” teorija, kas, tāpat kā „tiesiskās kārtības” teorija, aplūko īpašuma tiesību kā attiecību starp cilvēkiem sakarā ar lietām, atzīstot, ka šāda tiesiska attiecība eksistē, pateicoties valsts nodrošinātam tiesiskam mehānismam, kas spējīgs darboties tikai stingrās, valsts nospraustās robežās (Vēbers (1979), 154. lpp.).

Tomēr pastāv arī pretējs viedoklis, ko nosacīti var dēvēt par „kundzības” teoriju.

Radikālākie šī virziena pārstāvji tieši apgalvo, ka lietu tiesība ir juridiska attiecība starp cilvēku un lietu (Тютрюмов (1922.), c. 120.), ka lieta ir kaut kas tāds, kas var būt „cilvēka varā” (Kalniņš (24. 08.2009.)); citi izsakās piesardzīgāk, norādot, ka attiecība starp cilvēku un lietu nepastāv, tomēr lietu tiesībām „pārsvarā ir virskundzības raksturs” (Balodis (2007), 33.lpp.).

Zināmā mērā „kundzības” teoriju var pamatot ar to, ka lietu tiesība ir „piesaistīta” lietai, „seko” lietai. Vietējo likumu kopojuma (VLK) komentētāji F. Konradi un A. Valters raksta: „labākais kritērijs jautājumā, vai konkrētā tiesība zīmējas uz lietiskām vai personiskām tiesībām, ir atbilde uz iepriekšējo jautājumu, vai attiecīgā tiesība izvedama vai nav izvedama arī iepretim bezsaimnieka lietām.” (Konradi, Valters (1935), 5. lpp.).

Šis uzskats balstās uz pieņēmumu, ka pašām lietu tiesībām piemīt kaut kas tāds, kas tās norobežo no citiem tiesību veidiem. Konkrētajā komentāra vietā lietu tiesība pretstatīta „personiskajai tiesībai”, respektīvi, saistību tiesībai. Tātad, ja lietu tiesības ir īpašs tiesisko attiecību tips, tad jābūt tā, ka viena un tā pati tiesiskā attiecība nevar pārvērsties citā. Respektīvi, vienreiz lietu tiesība – allaž lietu tiesība.

Pielietojot F. Konradi un A. Valtera ieteikto metodi attiecībā uz konkrētām tiesībām, var konstatēt, ka, pirmkārt, tik tiešām, parādās konkrētas tiesības sasaiste ar lietu lielākā mērā, nekā tas raksturīgi saistību tiesībām, otrkārt, neraugoties uz šīs metodes praktisko lietderīgumu, neapstiprinās pieņēmums, ka lietu tiesības sasaiste ar lietu izriet no lietu tiesību „būtības”, respektīvi, nav pareizi uzskatīt, ka „vienreiz lietu tiesība – vienmēr lietu tiesība”. To, vai konkrēta subjektīvā tiesība atzīstama par lietu tiesību, vai par „personisku”, respektīvi, saistību tiesību, noteic likums.

Tā, piemēram, noma un īre nav iedomājamas bez nomnieka un iznomātāja, un tāpēc, kā pirmajā brīdī šķiet, nevar būt, izsakoties F. Konradi un A. Valtera stilā, „izvedama” attiecībā uz bezīpašnieka lietām. Tomēr nomas tiesība, ierakstot to zemes grāmatā, iegūst lietu tiesību raksturu: „Nomas līgums nodibina tikai saistību tiesību, kas pieskaitāma kustamai mantai. Taču, ja nekustama īpašuma nomas līgums ierakstīts zemesgrāmatā, nomnieks līdz ar to ieguvis lietu tiesību” (Višņakova, Balodis (1998), 13. lpp.). Vai tādā gadījumā joprojām ir pamats apgalvot, kā to dara F. Konradi un A. Valters, ka lietu tiesība ir kaut kas tāds, ko var „izvest” attiecībā uz bezsaimnieka lietām? Atbilde atkarīga no tā, vai iespējams konstruēt nomai un īrei līdzīgas attiecības uz lietām, kurām nav īpašnieka. Šādas attiecības, protams, nevar rasties laikā, kad lietai nav īpašnieka. Savukārt, gadījumos, „kad izbeidzas tiesība, kas iznomātājam vai izīrētājam piederējusi uz līguma priekšmetu”, tad „nomas un īres līgumi izbeidzas paši no sevis arī pirms termiņa notecējuma” (CL 2168.p.).  

Taču ieraksts zemes grāmatā par nomas līgumu turpinās pastāvēt. Vai šāda ieraksta esamība būs pierādījums, ka arī nomas vai īres tiesības joprojām pastāv? Atbildi nav iespējams izsecināt no paša ieraksta pastāvēšanas fakta, jo, pirmkārt, zemes grāmatā var ierakstīt tādas tiesības, kas formāli gan eksistē, bet faktiski vēl nav saistošas, vai arī vairs nepastāv. Tā, piemēram, hipotēku var nodibināt kā nodrošinājumu prasījumiem, kas var rasties nākotnē no parādniekam atklāta kredīta, t.i., kā kredithipotēku (1281.p.). Tāpat zemes grāmatā var saglabāties ieraksts par hipotēku, kas jau izbeigusies, jo izpildīts prasījums, ko tā nodrošina (CL 1309.p.). Respektīvi, ieraksts zemes grāmatā pats par sevi vēl neliecina par lietu tiesības reālu eksistenci.

Līdzīgā kārtā ieraksts par nomas vai īres līgumu pats par sevi vēl neliecinās par attiecīgu tiesību pastāvēšanu tādā nozīmē, ka uz šī pamata varētu piedzīt īres maksu. Tomēr šāds ieraksts pasargās no līguma pirms termiņa izbeigšanās sakarā ar īpašnieka maiņu, kas „lauž” zemes grāmatā neierakstītu līgumu. Līdz ar to, uz zemes grāmatā ierakstītu īres līgumu nebūs attiecināmas arī CL 2168.p. otrajā apakšpunktā ietvertās sekas. Tādēļ, ja kaut kādu iemeslu dēļ izīrētā lieta paliktu bez īpašnieka, īrnieka tiesiskā situācija nav aprakstāma citādi, kā attiecība ar bezīpašnieka lietu. Tātad, F. Konradi un A. Valtera ieteiktais kritērijs „izvedams” arī attiecībā uz nomas un īres līgumiem. Acīmredzot, šajā gadījumā, sakarā ar ierakstīšanu zemes grāmatā, līgums piedzīvo nozīmīgas izmaiņas. Tam vairs nav sasaistes ar personu, bet gan ar lietu. Uz nekustamu īpašumu gulošs pastāvīgs pienākums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā ir reālnasta (CL 1260.p.). Mūsu aprakstītais „bezīpašnieka” lietas nomnieka gadījums no reālnastas atšķirsies ar to, ka reālnasta ir beztermiņa lietu tiesība.

Zemes grāmatā ierakstītas lietu tiesības pastāvēšanu noteic detalizētas likuma normas. Toties lietu tiesību atsevišķu veidu uzskaitījumam jābūt izsmeļošam. Pretējā gadījumā, kā aizrādījis E. Virko, zemesgrāmatu tiesnesis nezinātu, vai attiecīgā tiesība ir ierakstāma zemes grāmatā (Virko (2008)) - „pirmkārt, tiesiski iespējami (pieļaujami) ir tikai likumā noteiktie lietu tiesību veidi (numerus clausus princips), un, otrkārt, tiesiski iespējamas (pieļaujamas) ir tikai lietu tiesības ar likumā noteikto saturu (noslēgtības princips)” (Virko (2008)). No tā savukārt izriet, ka likuma priekšraksts ir lietu tiesību pastāvēšanas kritērijs. Tā, piemēram, pirmpirkuma tiesības dažās tiesību sistēmās, t.sk. Latvijas tiesībās, atzītas par relatīvām, t.i., saistību tiesībām, bet citās, piemēram, Vācijas tiesībās, var piederēt gan lietu (Das Vorkaufsrecht, BGB § 1094), gan saistību (Das Vorkaufsrecht BGB § 463 – 473) tiesībām. BGB § 1103 pasvītro atšķirību starp saistību tiesisko pirmpirkuma tiesību un liettiesisko izpirkuma tiesību. Pirmā noteikta par labu zināmai personai, otrā – par labu noteiktam zemes gabalam, pie tam nav atdalāma no pēdējā. Savukārt, ja likumā nav paredzēts attiecīgais lietu tiesību tips, tad lietu tiesība neeksistē. Tā nevar rasties interpretācijas ceļā (Virko (2008)).

„Sasaiste” ar lietu labi darbojas, ja lietu tiesība ierakstīta zemes grāmatā. Šī iemesla dēļ zemes grāmatu ieraksti nevar būt indikators attiecībā uz lietu tiesībām, kas pastāv attiecībā uz kustamām lietām. Tā, piemēram, tiesības, kas nomniekam izriet no kustamas lietas iznomāšanas līguma, nav iespējams pārvērst par lietu tiesību. F. Konradi un A. Valtera ieteiktais kritērijs diez vai ir pielietojams kustamām lietām.

Attiecība starp cilvēku un lietu ir sasaiste, ko nodrošina likuma normas. Pie tam šī sasaiste neizslēdz, bet, tieši otrādi, paredz tiesisko regulējumu, kas attur trešo personu iejaukšanos, respektīvi, paredz pienākumu atturēties no jebkādām darbībām, kas varētu traucēt „lietu tiesību”. „Kundzības” teorija, tātad, neizslēdz „tiesiskās kārtības” teoriju. Pie tam, tā kā „lietu tiesība” bez attiecīgas tiesiskās kārtības nemaz nevarētu pastāvēt, „tiesiskā kārtība” ir „kundzības” pastāvēšanas priekšnoteikums, nevis otrādi.

Īpatnējā „lietu tiesības” struktūra, kas konstruēta kā vienas, ar tiesībām apveltītas personas attiecība pret daudzām nezināmām personām, kuru uzvedība aprakstīta tikai negatīvi, t.i., kā aizliegums kaut ko darīt, ļauj „lietu tiesību” dēvēt par absolūto tiesību.

 

Civiltiesību sistēma nav tas pats, kas likumu sistēma. Tomēr, likumu uzbūve ļauj izdarīt zināmus secinājumus par sistēmu. Izšķir institucionālo un pandektu sistēmu.

Institucionālās un pandektu sistēmas jēdziens šajā darbā tiek lietots kā apzīmējums divām atšķirīgām civiltiesību kodifikācijas sistēmām, kam, atbilstoši dažām specifiskām pazīmēm, pieskaitāmi pašreiz spēkā esošie civilo likumu krājumi, tai skaitā LR civillikums.

Institucionālās sistēmas nosaukums radies no Institutiones. Tas ir apzīmējums romiešu tiesību mācību grāmatai. Senākais zināmais paraugs ir 2.g.s. sarakstītās un 1816.g. atrastās Gaja Institūcijas (Покровский (1918), c. 152-153). Tādu pašu sistēmu atkārto 6.g.s. Justiniāna Institūcijas, kas ir Justiniāna kodifikācijas (Kalniņš (1977), 56. lpp.)sastāvdaļa.

Pandekti jeb pandektu tiesības jeb usus modernus Pandectarum (Kalniņš (1977), 56. lpp.) ir pārveidotās, „modernās” (pēdiņās šis termins likts tādēļ, ka šis modernizācijas process noslēdzies aptuveni pirms 100 gadiem) romiešu tiesības (Покровский (1918), c. 208.).

Institūciju sistēmā viss, izņemot to, kas attiecas uz tiesību subjektiem – personām (personu statuss romiešu tiesībās ir atkarīgs no ģimenes stāvokļa, tādēļ viss, kas ar to saistīts, ietilps mācībā par personām), ir „lietas”. Pandektu sistēmā lietas ir tikai viens no tiesību objektiem. Institucionālās sistēmas uzbūves pamatā ir formula, kas pirmo reizi sastopama Gaja institūcijās un ko vārds vārdā atkārto Justiniāna Institūcijas: „Omne autem ius, quo utimur, vel ad personas pertinet vel ad res vel ad actiones.” (I., 1., 2. 12). Respektīvi, visas [civil] tiesības attiecas vai nu uz personām, vai lietām vai prasībām. Atbilstoši formulai visiem tiesību institūtiem atvēlēti trīs plauktiņi: personas, lietas, prasības. Justiniāna Institūcijās dāvinājums (I., 2.2.7), testaments (I., 2.10.1), mantojums (hereditas), augļu iegūšanas tiesības (usus fruktus), saistības (obligationes), ir „lietas” (I.,2., 2.,1.).

Institūcijās nav apakšnodaļas, kas sauktos „lietu tiesības”. Tā vietā Institūciju Otrajā grāmatā (Liber Secundus), kur atrodamas vispārīgas ziņas par lietām, lietu raksturojums (bezķermeniskas lietas, augļi utt.), atsevišķi tiesību uz cita lietu veidi (servitūti), ir arī noteikumi par dāvinājumu, testamentiem utt., t.i., institūti, ko mūsdienu jurists noteikti nesauktu par lietu tiesībām. Savukārt, romiešu tiesībās viss, kas neattiecas uz personām vai prasībām, t.i., procesu, ir „lietas”. Tādēļ vien lietot apkopojošu virsrakstu „lietu tiesības” būtu neloģiski, jo tā tad būtu jānosauc arī trešā un ceturtā Institūciju grāmata.  Arī saistības, kas galvenokārt aprakstītas ceturtajā grāmatā, ir „lietas” atbilstoši iepriekš minētajai Gaja formulai.

Francijas Civilkodeksa (FCK) sistēma lielā mērā atkārto Institūciju sistēmu (Francijas Civilkodekss, Французский Гражданский кодекс (25.08.2009.)). Terminu „lietu tiesības” FCK nelieto. FCK uzbūve ir ļoti līdzīga Institūciju uzbūvei.

Institucionālo sistēmu gandrīz negrozītā veidā atrodam arī Baltijas likumu jeb Vietējo likumu kopojumā (VLK). Respektīvi, ievērota tā pati secība. Arī „grāmatu” skaits ir tāds pats – četras. Saturs un materiāla izklāsta secība pēc būtības maz atšķiras. Būtisks jauninājums, kas liecina par pandektu tiesību ietekmi, ir „grāmatu” nosaukumi. Vienlaikus tas iezīmē arī nopietnu loģisku pretrunu. Materiāla izkārtojumam Institūciju sistēmā pamatojums ir Gaja formula, pēc kuras viss, izņemot personas un prasības, ir „lietas”. Ieviešot „grāmatu” nosaukumus, bet saglabājot Institūciju sistēmu, ieviešas pretruna, jo viena un tā pati klasificējošā pazīme attiecas gan uz trešo grāmatu, gan arī uz mantojuma un saistību tiesībām. Tai pašā laikā viena no grāmatām saucas „lietu tiesības”.

Lai kaut kādā veidā „glābtu” situāciju, palaikam parādās termins „lietas šaurākā nozīmē” jeb „ķermeniskas” lietas (VLK 624. p., CL 875.p). Ja tik tiešām Lietu tiesību grāmata apvienotu tikai normas par ķermeniskām lietām, tad VLK grāmatu nosaukumiem būtu pamats. Taču vienlaikus saglabāts romiešu tiesībās ieviestais lietu dalījums ķermeniskās un bezķermeniskās. Tādējādi, no vienas puses, Lietu tiesību grāmatā tiek ietvertas arī normas, kas attiecas uz bezķermeniskām lietām, kas varētu būt, piemēram, saistību tiesības (VLK 529. p., CL 841.p.). No otras puses, tā kā pieļauts, ka arī bezķermeniskas lietas ir „lietas”, viss vai gandrīz viss, kas attiecas uz saistību tiesībām, izrādās pakļauts Lietu tiesību grāmatā ietvertajam tiesiskajam regulējumam.

 Šo nepilnību tiecas novērst pandektu sistēma. Pandektu sistēmas kodeksu prototips ir t.s. moderno romiešu tiesību mācību grāmatas. Atšķirībā no Institūcijām, pandektu sistēmas grāmatas ir izkārtotas pēc citas sistēmas. Nosaukums cēlies no pandectae, kas ir otrs apzīmējums romiešu juristu sacerējumu fragmentu krājumam, t..s, Digestae, galvenajai Justiniāna kodifikācijas daļai, kas apkopota 6.g.s. (Петражицкий (1909), c. 178-179).

Līdzīgi materiāla izkārtojumam mācību grāmatās veidoti arī daudzi civilkodeksi. Atšķirībā no Institūciju sistēmas tie ietver vispārīgo daļu. Vispārīgajā daļā ietverts viss tas, ko iespējams „iznest ārpus iekavām” vai, citiem vārdiem, kas var attiekties uz jebkuru civiltiesību apakšnozari jeb sadaļu, t.i., lietu, saistību, mantojuma un pat ģimenes tiesībām - tiesību subjekti, objekti (tai skaitā – lietas!) un juridiskie fakti.

Pandektu sistēmas kodeksos arī zūd nepieciešamība veidot īpašu lietu tiesību nodaļu, kurā apskatītas lietas kā tiesību objekti (jo lietu jēdziens un veidi regulēti vispārīgajā daļā). Tai pašā laikā gan pandektu tiesību mācību grāmatās, gan agrīnajos pēc pandektu sistēmas veidotajos kodeksos, kā nodaļas virsraksts tiek saglabāts „Lietu tiesības”.

Tāds materiāla izkārtojums atrodams Vācijas civillikumā (BGB). Tā ir acīm redzama pretruna, jo tas, kas „pēc inerces”, romiešu tiesību ietekmē, joprojām tiek dēvēts par lietu tiesībām, ietver ievērojami mazāku daļu institūtu. Pie tam, vēl lielākā mērā nekā romiešu tiesībās, parādās apvienojoša kritērija trūkums, jo to, ka atsevišķiem šajā sadaļā ietilpstošiem institūtiem, piemēram, valdījumam un īpašumam, „nav nekā kopīga”, konstatējuši jau klasiskie romiešu juristi (D., 6., 1., 14.; D., 6., 1., 36.). Vēlākajos  pandektu sistēmas kodeksos nosaukums „lietu tiesības” vairs netiek lietots. Attiecīgā sadaļa vairs netiek saukta par „lietu tiesību”, bet gan par „Īpašuma tiesību” sadaļu. Pie tam, tradicionāli „lietu tiesību” sadaļā ietilpstošās „lietu tiesības” apraksta, izmantojot tādu šo tiesību īpašību, kas tās ļauj regulēt nevis kā „tiesības uz cita lietu”, bet gan kā „īpašuma aprobežojumus”.

Būtu nepareizi apgalvot, ka lietu tiesību koncepcija tādā veidā, kādā to atrodam Latvijas Civillikumā, pilnībā aizgūta no romiešu tiesībām.

Justiniāna kodifikācijā nav nedz apvienojošā jēdziena „lietu tiesības”, nedz arī atsevišķas sadaļas, kas atbilstu CL trešās daļas plānam. Taču tai pašā laikā arī apgalvojums, ka Latvijas tiesības jau savā agrīnajā stadijā veidojušās Pandektu tiesību jeb moderno romiešu tiesību (usus modernus pandectarum) ietekmē (Civilists (1928), 4.lpp.; Sinaiskis (1932), 66.lpp.), acīm redzot, ir tikai daļēji pareizs, jo VLK un uz tā bāzes veidotā CL sistēma ir daudz tuvāka Institūciju nekā pandektu sistēmas kodeksu struktūrai.

Aizguvumi no romiešu tiesībām, kas rodami jau, sākot ar XIII gs. (Калнынь (1980), c. 43) mijiedarbojas ar Vācijā aprobēto un pārstrādāto romiešu tiesību (pandektu) sistēmu. CL sistēma, it sevišķi tādā mērā, kādā tā attiecas uz lietu tiesību regulējumu, vairāk atgādina sākotnējo, nepārveidoto jeb Institūciju sistēmu un tai ir mazāk kopīgu pazīmju ar pandektu sistēmu, salīdzinot ar vecākajiem Vācijas un Šveices civillikumiem. Tomēr Otrās grāmatas nosaukums „Lietu tiesības” nevarētu būt izveidojies citādi, kā vien aizgūstot no pandektu sistēmas. Tas liecina, ka VLK nav „tīrs” Institūciju atdarinājums, bet savdabīgs hibrīds.

Analizējot atsevišķus lietu tiesību institūtus, it sevišķi, to regulēšanas īpatnības CL, ir jāņem vērā, kar arī pandektu tiesības nebija viendabīgas, bet saprotamas kā apvienojošs jēdziens veselam tiesību strāvojumam, kurā ietilpst vairākas, bieži vien savstarpēji pretrunīgas skolas.

Termins „lietu tiesības” nav sastopams nedz romiešu tiesībās, nedz FCK. Romiešu tiesībās izšķir prasības (actiones) in rem un in personam (Покровский (1918), c. 41, 106, 244), pastāv arī citi prasību veidi, piemēram, actiones in factum (Покровский (1918), c. 111-112, 123, 323, 326, 339-340.).

Termins „lietu tiesības” pamazām pazūd no kodeksiem. Līdz ar to šādas sadaļas ietveršana CL, kas pieņemts 1937.g., tajā laikā būtu vērtējama kā anahronisms Jaunākās tendences demonstrē zināmu šī termina atdzimšanu. Lietuvas Civilkodeksa (LCL) 4. Sadaļa saucas „reālās tiesības”. Krievijas

Civilkodeksa (KCK) attiecīgā (pirmās daļas otrā) sadaļa saucas: „Īpašuma tiesības un citas lietu tiesības” (Абовa, Богуславский, Кабалкин, Лисицын-Светланов (2007)).

 

Atbilstoši Latvijas CL lietu tiesību sadaļā ietilpst dažādi, pēc satura ļoti atšķirīgi institūti, pie tam daži no tiem, tā, piemēram, mācība par atsevišķiem lietu veidiem, kā arī valdījums citos kodeksos pēc sava izvietojuma pilnīgi atšķiras no mums pazīstamā un pierastā.

Latvijas Civillikuma (CL) Trešā daļa „Lietu tiesības” ietver normas, kas regulē ļoti atšķirīgas tiesības, pie tam šīs daļas virsrakstā liktais jēdziens ne visai precīzi pilda savu „kopsaucēja” lomu šīm dažādajām attiecībām.

Lietu klasifikācija veidota, galvenokārt, ņemot vērā civiltiesiskās apgrozības intereses (Rozenfelds (2007), p. 20 -21).

 

Salīdzinot lietu un saistību tiesības, atrodam zināmas atšķirības. Lietu tiesība raksturojama kā absolūti tiesiska attiecība, turpretim saistību tiesiskā attiecība – kā relatīva. Pat pašai vienkāršākajai saistību tiesiskajai attiecībai nepieciešami vismaz divi subjekti – kreditors un parādnieks, turpretim lietu tiesībām it kā pietiek tikai ar vienu. Lietu tiesības „galvenokārt regulē tikai īpašuma attiecības, tas ir, īpašnieka stāvokli, viņa tiesības, šo tiesību iespējamos apgrūtinājumus vai ierobežojumus un, protams, arī īpašuma tiesību aizskārumu novēršanu” (Torgāns (2006), 11. lpp.). Tā kā saistību tiesību gadījumā abas puses parasti veic noteiktas darbības, tad saistību tiesiskās attiecības mēdz dēvēt par aktīvām, dinamiskām, turpretim lietu tiesiskās attiecības raksturo kā pasīvas, statiskas.

„Pasivitāte” izpaužas tādējādi, ka lietu tiesības turpina ilgstoši pastāvēt, pat ja tiesību subjekti neko nedara. Tā, piemēram, īpašnieks neliekas ne zinis par savu īpašumu, bet apkārtējie savukārt neliekas ne zinis par to, ka viņš ir īpašnieks. Protams, arī kreditors un parādnieks var ilgstoši neko nedarīt – nomnieks maksā īri reizi mēnesī vai gadā, parādnieks atdod parādu tad, kad iestājies termiņš utt. Tomēr, saistību tiesībās uzmanība koncentrēta uz darbību. „Parasti visvairāk konfliktu rodas tiesisko attiecību dinamikā, ko galvenokārt regulē saistību tiesības” (Torgāns (2006), 11. lpp.).

Latvijas juridiskajā zinātnē lietas kā īpašuma objekta definīcija parādījusies samērā nesen: „ar ķermenisku lietu saprotams bezpersonisks, materiālā formā pastāvošs un telpiski norobežots trīsdimensionāls objekts, kas var atrasties cilvēka varā”; lietas, „norobežojamas no citiem „objektiem”, tādiem, kā gaiss, enerģija, pār kuriem E. Kalniņa izpratnē, cilvēkam varas nav.

Erdmans attiecībā uz ķermeniskām lietām sakarā ar tām piedēvēto raksturojumu, kas atrodams VLK 529. (CL 841.p.; šis normas fragments CL nav pārņemts), proti, ka tās ir lietas, ko var uztvert ar jutekļiem (sal. Institūcijās „Corporales eae sunt qui sui natura tangi possunt” (I, 2.2.,1), respektīvi, „ķermeniskas lietas ir tās, kuras pēc dabas var skart” (Kalniņš (1977), 95. lpp.) - norāda „telpiski ierobežotu” lietu (Буковский (1914), c. 255-256).

Minētā lietas definīcija neatrisina problēmu, bet pati kļūst par problēmas daļu, jo līdz ar šādu jautājuma nostādni nākas risināt jautājumu gan par tiesību kā objektu, kas piedalās civiltiesiskā apgrozībā (Višņakova, Balodis (1998), 9. lpp.), gan arī par lietām, kuru nozīmīgums ir nevis to „telpiskajā norobežotībā”, bet gan kā intelektuālā īpašuma tiesību, piemēram, autortiesību, materiālajiem nesējiem (Буковский (1914), c. 255-256).

Bez tam, pilnīgi nevajadzīgi definīcijā ietverta norāde uz novecojušo „varas” jeb „kundzības” teoriju. Arī vispārpazīstamā lietu klasifikācija balstās nevis uz katras atsevišķi „tveramas” lietas kā tādas raksturojumu, bet gan uz daudz komplicētāku izpratni par šo lietu kā civiltiesiskās apgrozības objektu. Tā, piemēram, lietu iedalījums sugas lietās un individuāli noteiktās izslēdz atsevišķas lietas „telpiskas norobežošanas” iespēju, jo sugas lietas jēdziens balstīts uz lietu savstarpēju aizvietojamību, kas izriet jau no romiešu tiesību maksimas „sugas bojā eja nav domājama” (genus perire non consetur) (Kalniņš (1977), 168. lpp.). Atvietojamās ir tās, kurām parasti ievēro vienīgi šķiru, bet ne veidu, ne arī atsevišķu lietu par sevi (844.p.). Visbeidzot, ļoti nenoteikts ir definīcijā ietvertais kritērijs, ka civiltiesību objekts ir lieta, kas „var atrasties cilvēka varā”.

Ja, sekojot E. Kalniņa pieņēmumam uzskatīsim, ka Civillikuma modernizācija nozīmē no Vācijas un Šveices aizgūtu normu inkorporāciju, tad rodas jautājums, cik mūsdienīgas šīs normas ir.

 

The concept of property law and its location suggest that the Latvian Civil Law was drafted according to the institutional system. This system presents understanding about the property law as relationships of „supremacy” against the property. The composition of property law contains institutes that are very different in their content. There is casuistic instead of particular, scientifically classified criteria within their foundation. Within the reforms of the Civil Law one must review its construction principles and consider possibility to abandon the subchapter „Property law” by including the subject on property in a specially developed general chapter following the pandect law according to the construction principles of the latest codes.

 

Понятие вещного права и его месторасположение указывает, что Гражданский закон Латвийской Республики составлен согласно институционной системе. Эта система отражает понятие вещного права как «господственное» отношение к вещи. Состав вещного права по своему содержанию заключает в себе очень различные институты. В основе его месторасположения нет определенных научных критериев классификации, а только лишь казуистика. В пределах реформы Гражданского закона Латвийской Республики необходимо продумать принципы его построения и взвесить возможность отказа от подраздела «Вещное право», выделив учение о вещах в специально разработанную общую часть по примеру пандектного права в соответствии с принципами построения новейших кодексов.